Es zinu vienu burvju vārdiņu.
Un zinu veselu rindu ļoti sakarīgu un cienītu cilvēku
ar IQ stipri virs vidējā
kuriem, šo vārdiņu izdzirdot
paliek sarkanas acis
sāk trīcēt rokas
un viņi, atmetuši pa roku galam visu loģiskās argumentācijas tehniku (ehhh, lai iet), kā vulkāni izverd visu veidu lamuvārdus un griezīgi kailas emocijas, kas citkārt vērojamas tik’ mīlā un naidā.
Sabiedrības attīstībai visnotaļ kaitējoša parādība, veclaiku palieka, katrā ziņā iznīdējama. Sociāli deviatīva tendence.
(Lamuvārdus minētie ļoti sakarīgie un cienījamie cilvēki pēc īsām pārdomām tomēr izcenzē un aizvieto ar īpaši rūgti ironiskiem, Argentīnas tango ritmā, mīlas un naida saspēlē dzemdinātiem aforismiem.)
Ikdienā šie minētie cilvēki ārkārtīgi rūpīgi pēta sabiedrisko domu, lai vērotu, vai tik tur neparādīsies kāds Bībelē balstīts arguments. Visviens, vai tas ir par abortiem, homoseksuālismu, eitanāziju, baznīcas īpašumiem vai feminismu. Kaut par kaķiem. Gaļiņa labi garšo jebkurā mērcītē.
Un tad tik, ņamm ņamm, metamies virsū. Homoseksuālisma ideoloģijas neatzīšanu interpretējam kā arhibīskapa vēlmi paša rokām nogalināt visus citādseksuāli orientētos un pēcāk uzkāpt Himalajos. Aicinājumu nepalaist brīvsolī mazo cilvēciņu izkasīšanu skaidrojam kā baznīcas atbalstītu kaktu slakteru reklāmas kampaņu. Par kristietības kaitīgo ietekmi tautu apgaismot un lietas patiesajā gaismā parādīt vēlas visi, sākot no politologiem, žurnālistiem, psihologiem, līdz pat svēti sašutušiem datorspeciālistiem. Par kompetenci nemaz nerunāsim. Kādam nu tur kompetentam jābūt lai apstrīdētu tik acīmredzamu sviestu.
Pie reizes drusku piepūderējam kristietību kā tumšajos aizlaikos asiņaini ienestu Latvijai pretdabisku reliģiju, briesmīgo Vecās Derības Dievu, kurš atbalstīja zīdaiņu un sieviešu slepkavošanu, drausmīgos indulgenču pārdevējus viduslaikos, liekuļus un homoseksuālistus svētos tēvus mūslaikos. Kristīgo baznīcu, kura klusē un nedara neko nabagu un alkoholiķu labā bet nezkādu sastingušu dogmu vārdā atsakās no cilvēcīga skatījuma uz abortu problēmu.
Nevienu laika neinteresē, ka tolaik Jēzus bija tikai aizbildinājums teritoriālajām ambīcijām, ka Dievs ar mums rasisma un atriebības derības vietā jau sen noslēdzis jaunu – Mīlestības derību, ka dažkārt cēlo ideju (vai tad ne arī tavu?) pārmāc iespēja gūt vieglu peļņu. Aizmirstam, ka daži nelietīgi Mīlestības (un arī mīlestības) vārda valkātāji nespēj sabojāt pašu M(m)īlestību. Ka arī kapitālisms sociālisma laikos tika lamāts līdzīgi kā kristietība postmodernismā. Ka Kurzemē sociālā aprūpe ir pilnīgi kristīgo draudžu ziņā, ka tās rūpējas par vientuļajām mammām un anonīmiem alkoholiķiem un nepaēdušiem bērniem arī citur Latvijā.
Aizmirstam postmodernā laikmeta nesatricināmi varbūtīgo iespējamību – kamēr nav juridiski apstiprināta neviena absolūtā patiesība, Bībeles mācībai ir tikpat liela iespēja tomēr būt absolūtajai patiesībai kā jebkam citam.
Kristietība, tiesa gan, atļaujas dažas mūsdienām nepiedienīgas lietas. Aizstāvēt absolūtu patiesību absolūtā relatīvisma laikmetā. Skaudri nodalīt labo un slikto. Dot siltumu un patvērumu miljoniem sīku, it kā laimi nepelnījušu, bet pēc laimes nelietīgā kārtā alkstošu vienībiņu. Dot līdzvērtības un jēdzības sajūtu tiem, kam tādu nespēj dot sevis paša gudrības kultā ieslīgušie intelektuāļi un ar savtīgas labdarības dēmonu apsēstie sorosi un politiskās partijas.
Uzmanību!
Šis nav kristīgās baznīcas aizstāvības manifests. Es nepiederu kristīgajai baznīcai. Un raksta autore nav Jēzus Kristus advokāte. Viņš spēj par sevi parūpēties pats.
Šis ir minoritātes sauciens pēc sapratnes. Un nelielas iedziļināšanās kristīgajā skatījumā pirms idiotisku pārmetumu izteikšanas. Un pirms manis un visu manu radiņu 7.paaudzē apēšanas šā raksta komentāros. Iedziļināšanās kaut vai pieklājības robežās. Un saredzēšanas, ka mūsos ir nekontrolējamu agresivitāti izraisošs aizspriedums pret kristīgo ticību. Izpausmēs – identisks homofobijai un ksenofobijai. Tātad, ārstējams.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
