Vadonisms ir viens no vēstures fenomeniem, kurš nav viennozīmīgi vēsturiski un juridiski izvērtēts. Par fašistisku diktatūru saukts padomju vēstures grāmatās, par nacionālu un tautas garam atbikstošu valsts pārvaldes formu bieži piesaukts pēc 1934. gada un kopš neatkarības atgūšanas. Pat profesors Kārlis Dišlers 1937. gadā rakstīja, ka autoritārisms ir tautvaldības forma. Arī fakts, ka pirmais atjaunotās Latvijas prezidents tika lūkots pēc asins harizmas principa, pēc radniecības ar vadoni, norāda: mūsu tautas varonis nav neviens cits kā diktators - vadonis - Kārlis Ulmanis.
Katrai tautai, katrai nācijai ir nepieciešams valsts radīšanas mīts un mitoloģisks ciltstēvs - varonis, lai apzinātos savu izredzētību. Jo dižāks radīšanas mīts ar spēcīgāku varoni ir valsts pamatā, jo vairāk tautai ir kopīgu iemeslu lepoties ar savu izcelsmi. Lietuviešiem ir dižā Lietava - Lietuvas Dižkunigaitija, kas pletās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, Krievzemei - Rjurikoviču dinastija un dižas kaujas pret mongoļu-tatāru apspiedējiem, latviešiem... lāča dēls Lāčplēsis un ķēves dēls Kurbads. Vēl no totēmisma laikiem saglabājušies varoņi. Tautas eposs ir spēcīgs vienojošs faktors, bet tas nenosedz visu segmentu!
Latvieši kā vienota tauta izveidojās tikai pēc valsts dibināšanas 1918. gadā, jo Latgale gadsimtiem bija nodalīta, tāpēc īsti neder ne Nameisis, ne Lamekins, ne Visvaldis. Bet vajadzība pēc reāla personāža, vēsturiska vadoņa ir dziļi katras nācijas apziņas dzīlēs, tāpat kā cilvēka vēlme lepoties ar savu būtību, identitāti un piederību konkrētai tautai. Ja tā nav, mēs vāciskojamies, krieviskojamies, īrizējamies un ieplūstam citās lepnās tautās.
Taču raksts nav par etnopsiholoģiju un par etnosu arhetipiem. Paskatoties uz lietām juridiski, var konstatēt, ka ir tikai viens cilvēks Latvijas vēsturē, kurš ir pacēlis roku pret pašu svētāko, pret latviešu nācijas kopīgo gribu, kas ir fiksēta Satversmē. Tie nebija padomju okupanti, jo laikā, kad Latvijas Republika tika okupēta, Satversmes spēks bija apturēts, tātad de facto Satversme nebija spēkā jau pirms padomju okupācijas. Padomju okupanti nevarēja rīkoties pretēji Satversmei, jo paši latvieši bija apturējuši Satversmes spēku! Cilvēks, kurš pārkāpa kopējo gribu un uzņēmās atbildību viens lemt par tautas gribu un interesēm, bija Kārlis Ulmanis, viens no Latvijas valsts dibinātājiem. Nu gluži kā romiešu pater familias, "es tevi esmu dzemdinājis, es Tevi varu arī... nogalināt", jo pater familias piederēja tiesības lemt par dzīvību un nāvi vitae necisque potestas.
Tātad vienīgais cilvēks, kurš ir pārkāpis Latvijas valsts augstāko tiesību avotu, kurš iemieso visas tautas politisko gribu, ir K. Ulmanis. Turklāt viņu nevis nosodām, bet sakām lielu paldies, ka viņš to ir izdarījis! Tad jautājums ir par to, cik augstu vērtējam mūsu kolektīvo gribu, tautu kā kopīgu vērtību. Kāpēc esam gatavi atkāpties no savām tiesībām, jo vadonisms ir tautas piekāpšanās, ierobežojot savas politiskās tiesības, pašiem lemt savu likteni. Kāpēc Latvijas tauta, kas netic un neuzticas nevienam un nekam, ir gatava gaidīt vadoni - mesiju, kas glābs mūs no visām likstām.
Atgriežoties juridiskās konstrukcijās, jāsaprot, kas varētu būt par cēloni tam, ka tauta, kas dziedot izgāja ielās, lai cīnītos par savu brīvību, būtu gatava šo brīvību ierobežot, pilnvarojot kādu lemt savā vietā, vai sagaidot, ka kāds uzņemas lietvedību, gluži kā kādreiz Tautas padome pie Latvijas Republikas dibināšanas.
Iemesls ir vienkāršs. Tauta vēlējās brīvību, bet ilgajos totalitārisma gados bija piemirsies brīvības saturs. Brīvība juridiski ietver tiesības, pienākumus un atbildību. PSRS uzsvars bija uz sociālistisko brīvības izpratni ar koncentrēšanos uz pienākumiem un atbildību, bet, atbrīvojoties no sociālisma, tauta sajutās brīva arī no pienākumiem un atbildības. Brīvība nozīmē tiesības uz brīvu, neviena neiespaidotu, likumīgu izvēli, taču tas nozīmē, ka katram pašam ir jāizvērtē riski, jāapsver sekas un jābūt gatavam uzņemties atbildību. Ja persona veselības traucējumu dēļ nav spējīga uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un rīcību, krimināltiesībās un civiltiesībās šīs personas rīcībspēja jeb rīcības brīvība tiek ierobežota. Ja persona ir psihiski vesela, tad nekādu iemeslu ierobežot atbildību un reizē ar to tiesības un pienākumus nav. Taču problēmas slēpjas faktā, ka pēc ilgiem gadiem, kas pavadīti totalitārismā - aizbildnības režīmā, kur valsts sodīja, bet arī nodrošināja un garantēja, cilvēkam ir grūti novērtēt iegūtas pilsoniskās brīvības apjomu un iespējamās sekas. Gluži kā pēc ilgstošas badošanās varam negausīgi pārēsties un nomirt. Jā, mēs zinām un aizvien vairāk izmantojam savas tiesības, turklāt bieži to darām ne jau labā ticībā, jo neapzināmies vai nevēlamies apzināties sekas, no tiesībām izrietošos pienākumus un atbildību. Ja brīvības svētā trīsvienība "tiesības, pienākums, atbildība" nedarbosies pilnībā, brīvības sabiedrībā nebūs! Vēlme pēc vadoņa sakņojas idejā, ka kādam citam, nevis man pašam, ir gan jāgarantē manas tiesības, gan jāuzņemas manā vietā atbildība, gadījumos, kad es, izmantojot savas tiesības, "iebraucu auzās". Vēlme pēc vadoņa ir vēlme pēc aizbildnības politiskā režīma, jo vadonis gluži kā pater familias uzņemas aizbildnību pār savu tautu. Nepieciešamība pēc aizbildnības sakņojas pārliecībā, ka tautu veido nesaprātīgi cilvēki, kas nespēj izlemt, kas tiem ir labs un kas ļauns. Var būt, ka tā ir taisnība, un patiešām ne visi kopā, ne katrs atsevišķi nespējam izlemt, kas mums ir vajadzīgs, un mums vajag tautas tēvu, Balto tēvu vai kādu citu mitoloģisku tēvu. Taču jāapzinās, ka tas nozīmē attiekšanos no Satversmes un tautvaldības, jo vadoņa režīms balstās uz citu uzstādījumu, pilnīgi pretēju nekā mūsu Satversme un tautvaldība. Aizbildnības režīms balstās uz ideju, ka tauta ir nesaprātīga, tāpēc nav lietderīgi tai dot tiesības lemt, jo lēmums būs nesaprātīgs. Tautvaldības uzstādījums, kas izaudzis uz kristietības (cilvēks ir Dieva bērns un viņam ir dievišķais saprāts no dižā tēva), kā arī dabisko tiesību un humānisma idejām, nosaka, ka cilvēks ir saprātīgs. Tieši saprāts nošķir cilvēku no pārējās dzīvās pasaules. Saprātīgam cilvēkam ir tiesības būt noteicējam pār savu dzīvi un lemt savu likteni. Saprātīgam cilvēkam nevajag aizbildni, jo viņš pats ir spējīgs atbildēt par savu rīcību.
Vai esam gatavi atbildēt par saviem lēmumiem un rīcību - gan individuālo, gan kolektīvo? Ja nē, tad tiešām neesam savas valsts un tautvaldības vērti! Es neesmu tam gatava noticēt, jo zinu pārāk daudz gudru un atbildīgu cilvēku, kas ir pelnījuši tiesības lemt par sevi!
Pie katrām ekonomiskām grūtībām nevar mainīt politisko režīmu un spēlēties ar Satversmi: ekonomiskā stabilitāte - demokrātija, un katrs dara, ko grib, ekonomiskā krīze - autoritārisms, un viens atbild par visiem.
Jādomā par nācijas un valsts simboliem, kas kalpotu par pamatu nacionālajai pašapziņai. Par valsts radīšanas mītisko varoni varētu izvirzīt Cēsu skolnieku rotu. Tas uzrunā bērnus un jauniešus, jo viņi apzinās, ka šie 108 Valmieras un Cēsu bērni un jaunieši, 14 līdz 20 gadus veci brīvības karotāji, bija tikpat veci kā viņi, kad jau devās cīnīties par savu valsti. Tas uzrunā vecākus, jo fotogrāfijās viņi redz zēnu trauslos kaklus un domā par saviem bērniem - tik neaizsargātiem pasaulē, kurā plosās karš. Tas ir arhetipisks tēls, jo par Latvijas valsti, gluži kā uz altāra, ir lietas deviņu nevainīgu bērnu asinis, bērnu, kuri neko neprasīja pretī un kuru mērķis nebija tālāk taisīt politisko karjeru un tikt pie siltas vietas jaunajā valstī.
Cēsu skolnieku rota Latvijas valsts pamatā ir nevainīgs upuris, gluži kā baznīcā iemūrēta jaunava, lai baznīca stāvētu mūžam!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
