V. Kikabidze, sarunājoties ar Latvijas žurnālistiem, pret PSRS un tā laika režīmu ir skarbs. Tāpat kā par mūsdienu Krievijas varu. 2008. gadā viņš atteicās no Krievijas piešķirtā Tautu Draudzības ordeņa.
V. Kikabidze: - Es domāju, ka katram ir jānodarbojas ar to, kas viņam vislabāk padodas. Tagad visi grib līst politikā, sēdēt krēslos un mācīt, kā mums jāceļ valsts, jāaudzina bērni. Bet politiķis - tā ir unikāla profesija. Nē, pat ne profesija, bet Dieva dāvana. Tādus īstus politiķus pasaulē uz pirkstiem varētu saskaitīt, tik maz viņu ir. Politiķis nevar būt tāds kā visi, viņam jābūt labam oratoram, jānāk ar jaunām idejām, cilvēkiem ir jāuzticas viņam.
- Vai Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili ir tāds politiķis?
- Viņam ir savi mīnusi. Man patīk cilvēki, kas grib kaut ko uzcelt. Es redzu, ka Saakašvili grib pēc sevis atstāt kaut ko labu. Mēs vēl neesam iemācījušies cienīt viens otru. Cilvēkam ir jāmāk klausīties, kad ar viņu runā. Ja jūs paskatīsieties Gruzijas televīzijas pārraides, tad redzēsiet, ka tur visi runā vienlaikus. Desmit cilvēki vienlaikus stāsta, kas viņiem nepatīk. Ja runātu pa vienam, tad varbūt kādu arī atbalstītu, jo dzirdētu, ko viņš piedāvā, bet tagad ne.
Bet Gruzija turpina attīstīties, neskatoties uz visu pārciesto. Es domāju, ka tas ir mūsu prezidenta nopelns. Viņš ļoti grib izrauties no šī neveiksmju loka. Viņš ir labs līderis. Es domāju, ja mūs nedaudz liks mierā, viss būs kārtībā. Katrai valstij jādzīvo pēc saviem likumiem un nav jājaucas kaimiņa lietās. To sakot, es nedomāju Krievijas tautu, bet šīs valsts politiķus. Es nedomāju, ka pasaulē ir tauta, kas vēlas karot. Vakar skatījos internetā ziņas, ka Abhāzijā un Dienvidosetijā sākuši izplatīt lapiņas - "Kas ir ienaidnieks un kā ar to cīnīties". Un šis ienaidnieks, kā teikts lapiņās, ir Gruzija. Tas noskaņo jaunus cilvēkus, un viņi jau izaug ar šādām domām, dzīvo ar sajūtu, ka blakus ir ienaidnieks. Bet Gruzija ir maza valsts, mums nav vairāk cilvēku kā kādā atsevišķā Maskavas pilsētas rajonā. Vai tad Gruzija var būt lielās Krievijas ienaidnieks?
Tā kā man ir gods runāt ar Latvijas žurnālistiem, gribu izteikt pateicību par visu, ko Baltijas valstis darījušas mūsu labā. Es to zinu, un Gruzijā labvēlību nekad neaizmirst. Tas ir ļoti svarīgi! Cilvēkam jādzīvo ar dziesmu un līksmu sirdi, bet nevis ar automātiem un granātām.
- Gruzijas opozīcijas pārstāvji apgalvo, ka pašreizējā Gruzijas vara pārāk rupji veido ārpolitiku ar Krieviju. Daži no opozicionāriem pat brauc uz Maskavu tikties ar Putinu.
- Protams, politiķim ir jāsaglabā vēss prāts un nevajag būt rupjiem, bet ne nu opozīcijai par to jārunā. Opozīcija visu laiku ir neapmierināta. Es nevaru cienīt šādus cilvēkus. Piemēram, ja es rīt izdomātu iet politikā, mani noteikti ievēlētu, jo tauta mani mīl, bet es sev to neļaušu darīt, jo man nav tiesību nodarboties ar to, ko es slikti pārzinu. Ar politiku jānodarbojas profesionāļiem, bet šobrīd tur pārsvarā ir gadījuma cilvēki. Viņi ieraušas krēslā un kļūst citādi. Piemēram, Zurabs Nogaideli, kurš tagad brauc uz Maskavu, savulaik bija Gruzijas premjers, bet tolaik viņš neko tādu nerunāja. Pats piedalījās šīs politikas veidošanā. Tas jau tā nereti gadās - cilvēks aiziet no darba un tad sāk runāt slikti par savu bijušo vadītāju. Vēlāk šo cilvēku mazdēliem būs kauns, ka viņiem bijis šāds radinieks.
Es domāju, ka lielā un mazā brāļa laikam valstu attiecībās būtu jābeidzas. Putinam tas nepatīk, jo Krievija ir impēriska valsts. Tur pie varas ir viena partija, un viņi no šīs domāšanas nekādi netiek vaļā.
- Vai Krievija vispār ir spējīga mainīties? Piemēram, vai Gruzija var cerēt kādreiz atgūt Abhāziju un Dienvidosetiju?
- Gruzīni grib ticēt, ka tas var notikt. Krievijai jau sen bija interese par šīm teritorijām, un viņi ar to pamazām nodarbojās. Ir ļoti viegli radīt neapmierinātību, ja ir nacionāls pamats. Es biju koncertturnejā Ziemeļkaukāzā, kad sākās nemieri Kalnu Karabahā. Es toreiz teicu, ka tas noteikti pierims, tūlīt aizbrauks Gorbačovs un parunās. Bet viņš neaizbrauca, un tad viss aizgāja...
Gruzijā arī nesen bija interesanti mēģinājumi radīt domstarpības, izmantojot pareizticību. Gruzīni ir ticīga tauta, viņi ļoti ciena baznīcu, bet bija mēģinājums šo noskaņojumu lauzt. Un tas nozīmētu, ka te sāktos liels haoss. Taču gruzīni nepadevās šai provokācijai. Arī pierobežā gandrīz katru dienu ir mēģinājumi izprovocēt Gruzijas armiju. Bet, ja izšausi, tālāk jau tas tiks izmantots situācijas saasināšanai.
- Ko jūs pats darījāt, kad pirms diviem gadiem Gruzijā sākās karš?
- Mana ģimene bija Batumi, un es atrados ceļā. Tobrīd neviens neko nezināja. Nebiju vēl aizbraucis līdz Gori, kad man piezvanīja meita un stāstīja, ka Gori bombardē, lai es turp nebraucu. To ir grūti iedomāties - brauc mašīnā, neko nenojaut un pēkšņi saka, ka sācies uzbrukums. Batumi atrodas Adžārijā, un arī tur sākumā nokrita pāris bumbas, tomēr vēlāk Krievija to pārtrauca, jo Adžārija atrodas blakus Turcijai, bet tā ir NATO dalībvalsts.
Nav jau pirmā reize, kad gruzīniem nācies saskarties ar karu. Mans tēvs 1942. gadā krita frontē, viņš bija kara žurnālists. Armijā viņu neņēma sliktās redzes dēļ, bet viņš pats pieteicās doties uz fronti, jo teica, ka būs kauns pa ielu staigāt, kad citi karo. Es domāju, tagad viņam varbūt pat būtu kauns, ka karojis par PSRS, bet tolaik to sauca par Lielo dzimteni.
- Jums Krievijā vēl no agrākajiem laikiem noteikti ir daudz draugu. Ko viņi saka par notikušo?
- Jā, ir draugi. Dažiem tagad ir neērti, viņi pat nezvana. Krievijā daļa inteliģences publiski atbalstīja Gruziju. Bet cilvēkiem ir bailes. Tas, kas notika ar Hodorkovski, ir labs piemērs, kas visu izskaidro. Ir noteikts, ka šim cilvēkam jānonīkst cietumā. Domāju, ka tauta Krievijā kopumā nav apmierināta ar situācija, bet ir stipra vara, kas visu tur savās rokās.
- Pirms diviem gadiem jūs paziņojāt, ka atsakāties no Krievijas ordeņa.
- Jā, tas bija Tautu Draudzības ordenis. Es to neredzēju. Man bija 70 gadu jubileja, piezvanīja no Maskavas un pateica, ka Krievijas prezidents esot mani apbalvojis ar ordeni. Pēc 25 dienām Gruzijā ienāca tanki, laikam lai atvestu šo Tautu Draudzības ordeni. Es pateicu, ka vairs nevēlos to saņemt. Krievijā par to bija aizvainojums, interneta komentāros varēja lasīt aizskarošas piezīmes. Vēlāk atteicos arī no koncertiem Krievijā, lai gan mani vēl tagad aicina atbraukt. Es pateicu - kamēr Putins un viņu domubiedri būs pie varas, es nebraukšu. Man tas ir būtiski. Es nevarētu skatīties acīs saviem bērniem un mazbērniem, ja būtu pieņēmis šo ordeni. Kas ir ordenis - tāds dzelzs gabaliņš.
- Daudzi gruzīnu mūziķi un aktieri joprojām pelna naudu Krievijā, ir populāri. Kā, jūsuprāt, viņi jūtas šajā situācijā?
- Man to bieži jautā, bet es domāju, ka nevajag apspriest citus cilvēkus. Katrs dara to, ko viņam ļauj gods un sirdsapziņa. Pareizi dzīvot ir ļoti grūti. Man māte teica - tu tikai tad esi vīrs, ja nedzīvo vien sev, bet arī citiem cilvēkiem. Mēs kaut kā iedomājamies, ka bruņiniekiem jābūt lieliem, stipriem, bruņās kaltiem. Bet bruņinieks var būt arī mazs, taču viņam jābūt kārtīgam, godīgam un tādam, kas mīl savu zemi. Filma "Mimino" ir par to. Tur gan nogrieza beigas, kur galvenais varonis atgriežas savā dzimtajā ciemā. Tur ir viņa īstā vieta! Kad atteicos koncertēt Krievijā, tas man, protams, bija neizdevīgi, bet ko padarīsi... Nesen bija koncerti Amerikā, tagad būs plaša koncertprogramma Gruzijā par godu mūsu neatkarības dienai. Es taču nevaru aizbraukt kaut kur prom no Gruzijas, cilvēki mani labi pazīst. Ir jādomā par savu dzimteni. Bet ir mums tādi, nesaukšu vārdā, kas domā tikai par sevi.
- Kad jūs pēdējo reizi bijāt Latvijā?
- Šķiet, pirms diviem gadiem. Taču arī pirms tam ir daudz būts. Atceros, kā pie Paula mājās dzēru šņabi un balzamu. Padomju laikos, kad aizbraucu uz Latviju, tas vienmēr bija tik nomierinoši - it kā būtu atbraucis uz Eiropas valsti. Tas nav kompliments, Baltija vienmēr bija civilizētāka nekā pārējās padomju republikas. Pie jums ir ļoti skaisti. Es domāju, viss būs kārtībā - gan jums, gan mums. Mums, protams, ir sarežģītāk. Putinam kaut kas nedod mieru, un viņš grib sodīt Gruziju.
- Ko jūs teiktu Putinam, ja satiktu viņu.
- Būtu daudz ko teikt... Civilizēti cilvēki tā nerīkojas. Krievija taču ir tik milzīga, bagāta valsts ar gudriem cilvēkiem. Tā varētu būt viena no vadošajām valstīm pasaulē, ja tikai rīkotos civilizēti.
Ir bijuši smagi pārdzīvojumi. Atceros, 1989. gadā Tbilisi notika mītiņi, aprīlī jaunieši pieteica bada streiku. Vēlāk man bija jābrauc koncertēt, dzirdēju, ka protestētāju skaits arvien pieaug. 8. aprīlī es nepiezvanīju uz mājām, bet dienu vēlāk zvanu sievai, dzirdu, ka viņa raud un saka: "Krievu karavīri mūsu sievietes nosita ar sapieru lāpstiņām." Es sākumā nesapratu, kas tur notiek, bet visi telefonsakari bija pārtrūkuši. Lidojumi uz Tbilisi atcelti, vilcieni nekursē, autovadītāji arī baidās braukt. Tomēr divi čečeni - drosmīgi puiši - ar ikarusiem piekrita mūs aizvest. Braucām 16 stundas. Kamēr mēs braucām, es nevarēju iedomāties, kas noticis, bet vēlāk visu sapratu. Man nepatīk, ka vīrieši raud, bet atceros, toreiz es ielīdu tualetē un raudāju, nevarēju apturēt asaras. Kopš tās dienas man apziņā daudz kas izmainījās, un, domāju, daudziem cilvēkiem tā bija. Es vispār esmu ļoti jautrs, bet pēc 1989. gada es vairāk domāju par citām lietām. Daudz kas vairs nespēj uzjautrināt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
