Ir acīmredzami, ka paralēli likumā noteiktajām normām aizvien būtiskāki kļūst visdažādākie nerakstītie uzvedības noteikumi. Galu galā mēs vairs nemaz nebrīnāmies, kad Nacionālā radio un televīzijas padome vienpersoniski un kategoriski izspriež, kura reklāma mudina uz rasu diskrimināciju un tamlīdzīgām baisām lietām, - un tas nekas, ka vispār jau par likumpārkāpumiem tiesiskā valstī lemj tikai tiesa.
Arī, kad Drošības policija “rekomendē” Rīgas Domei – sabiedriskās organizācijas "Prāta spēks" pikets pie Ministru kabineta ēkas neesot pieļaujams... nē, ne jau tādēļ, ka mudinātu uz rasu diskrimināciju, vardarbību vai citām likumā aizliegtām lietām, bet gan tāpēc, ka – ieklausieties tikai!!! – varot traucēt NATO kandidātvalstu vadītāju sanāksmes gaitu, neviens nav sašutis, neviens nebrēc – piedodiet, bet kā tad ar indivīda tiesībām brīvi izteikt savu viedokli, kur un kā katrs nu vēlas?!
Protams, Lielais Valstiskais Mērķis ir svarīgāks par kaut kādām tur indivīdu brīvībām, un kas par to, ka šādi aizliegumi un rīcības aizdomīgi atgādina visādu disidentu aizvākšanu tālāk no acīm, ar ko bija slavena padomju valsts. Turklāt padomju vara bija bēdīgi slavena arī ar mēģinājumiem nomaskēt savas aktivitātes indivīdu brīvības apspiešanā, – un kāpēc gan mums būtu jābrīnās, ka arī mūsdienu Latvijā atklātībā tā arī nav nonākušas ziņas par to, kādas tieši metodes ir tikušas izmantotas, lai bijušie leģionāri "labprātīgi" atteiktos no saviem publiskajiem pasākumiem.
Taču pietiek arī ar atklātībā nonākušām ziņām, nu, kaut vai farsu ar dienesta izmeklēšanu Drošības policijā, lai noskaidrotu – kas tad īsti 16. martā ir iespaidojis bijušos leģionārus un aizsargus, lai tie, pasargi Dievs, nedomātu "neīstajā dienā" izlīst uz ielas. Kāpēc farss? Bet kā citādāk vērtēt situāciju, kad dienesta izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai šajā iespaidošanā nav vainojami Drošības policijas darbinieki, rīko... Drošības policijas vadība – tā pati, no kuras šāds rīkojums Drošības policijas darbiniekiem noteikti arī būtu nācis. Protams, ka šāda dienesta izmeklēšana nekādus rezultātus nedod, un, protams, ka visi tās materiāli ir aizslepenoti.
Ir vilinājums šādās nejēdzībās vainot tikai un vienīgi drošībniekus un viņu standartpolicejisko domāšanu un rīcību. Taču ne jau nu viņi paši izdomājuši, ka tagad, lūk, jāvēršas pret leģionāriem, tagad – pret NATO pretiniekiem, bet tagad – teiksim, pret NATO skeptiķiem, antiglobālistiem vai varbūt suņu ausu apcirpšanas pretiniekiem. Nē, rīkojums un uzdevums tiešā vai netiešā veidā nāk no politekonomiskās elites aprindām un tās piejaucētās inteliģences daļas, kur neformāli viss jau sen ir salikts pa plauktiņiem – tas vēl ir pieļaujams, bet tas vairs ne, maigi pakritizēt Briseles birokrātus vēl ir labais stils, bet ieminēties par gaidāmo imigrantu plūsmu – vairs ne.
Kāds ir šis rīkojums visā, kas attiecas uz katram Latvijas pilsonim it kā esošajām brīvībām un Lielo Valstisko Mērķi? Raksturīga ir, piemēram, "Baldzēna sociāldemokrātu" blēšana, atbildot uz "Bojāra sociāldemokrātu" ieminēšanos, ka arī nacionālboļševiki taču ir cilvēki un arī viņiem ir savas katra cilvēka tiesības – tostarp arī tiesības pulcēties un izbrēkt (protams, ievērojot zināmas normas, kas arī netika pārkāptas) savu viedokli par NATO un citām lietām. Nē, "Baldzēna sociāldemokrāti", kuru dokumentos demokrātiskās vērtības it kā ierakstītas lieliem un melniem burtiem, vajadzības gadījumā tās nekavējoties piemirst un tā vietā vaimanā par "valsts neatkarības pretinieku ālēšanos", "Atmodas ideālu un mērķu nodevību" un "reāli pastāvošiem draudiem Latvijas suverenitātei" un tai pašai daudzcietušajai demokrātijai.
Patiesībā gan Latvijas suverenitātei daudz lielākus draudus rada nepārvaramā verdziskā vēlēšanās ielīst pēcpusē katram un ikvienam šīs pasaules varenajam, pat ja tas būtu Ķīnas vadonis ar savām līdz elkoņiem asiņainajām rokām, un pilnīgs principu, stingru vērtību un pārliecības trūkums. Jo, raugi, Lielais Valstiskais Mērķis laiku pa laikam mainās, bet pieradums... jā, pieradums paliek.
Tā rezultātā pat valdošie politiķi, kuri pēkšņi iedomājas iepīkstēties (un kas par to, ka acīmredzami tikai un vienīgi priekšvēlēšanu aprēķinu vadīti) par netaisnīgo Eiropas Savienības subsīdiju dalīšanu kandidātvalstīm, tiek dēvēti par tumsoņām, un kur nu vēl traģikuriozais gadījums, kad zemnieki, kuri protestēja pret īslaicīgi ieviesto aizliegumu slaukt ar rokām, visā nopietnībā tika dēvēti par tumsonīgiem un atpalikušiem līdz pat brīdim, kad izrādījās – tā nemaz nav Eiropas, bet gan pastulba pašmāju Zemkopības ministrijas ierēdņa iniciatīva.
Ar vārdu sakot, tuvojoties iestājai ES un NATO, mēs aizvien tuvāk pienākam arī situācijai, kad jau atkal solis pa kreisi, pa labi tiks uzskatīts par bēgšanas mēģinājumu, bet palēciens uz vietas, ja tas neatbildīs nerakstītajiem, taču stingrajiem "politiskās uzvedības" likumiem, – par provokāciju. Starp citu, Krievijā jau pilnā nopietnībā tiek izskatīts speciāls politiskā ekstrēmisma likumprojekts, saskaņā ar kura pašreizējo variantu iespundēt var faktiski jebkuru šīs valsts pilsoni, kurš vien ir piedalījies kaut jel kādās sabiedriski politiskās aktivitātēs. Vai gadījumā kaut ko līdzīgu palēnām nevaram sākt gaidīt arī mēs? Protams, tikai un vienīgi cēlu un valstiski nepieciešamu mērķu vārdā, nekā citādāk...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
