Mārtiņš Zemītis: Latvijas drošībai – profesionālu armiju vai represīvu obligāto dienestu?

Līdz šim ticis apgalvots, ka iestāties NATO varam tikai tādā gadījumā, ja pildām savus mājas darbus un pilnveidojam paši savu aizsardzības spēju. Atbilstoši Valsts Aizsardzības koncepcijai šādu spēju nodrošina “totāla teritoriāla aizsardzība”. Nav lieki atgādināt, ka Islande jau gadiem ir NATO dalībvalsts bez neviena karavīra tās valsts armijā, bet savukārt Krievijā obligātais dienests pastāv tikai tāpēc, lai pietiktu mazgadīgo reģionu puišu, ko nosūtīt kā gaļu čečenu un osetīnu kaujinieku lielgabaliem. Nav skaidrs, kāpēc “totālai aizsardzībai” nepieciešams obligātais dienests, no kura tāpat jebkurš domāt un rīkoties spējīgs jaunietis Latvijā ar dažādām metodēm izvairās. To pašu mērķi varētu panākt ar patiešām “totālām”, visiem jauniešiem obligātām militārām mācībām ne vairāk kā trīs mēnešu garumā.

Obligātais dienests rada virkni akūtu sociālu problēmu. Dienests veicina korupciju tajās institūcijās, no kurām atkarīga jauniešu dienēšana vai atbrīvošana no dienesta, piemēram, Valsts dienesta pārvaldē, ģimenes ārstu vidū, izglītības iestāžu maģistratūras programmās. Vēlme izvairīties no dienesta korumpē medicīnas iestādes, kur tiek maksāts par fiktīvām slimību diagnozēm, kuras atbrīvo no dienesta, un universitātes, kur plaukst aplokšņu bizness par fiktīvām maģistrantūras studijām. Daži jaunieši centienos izvairīties no dienesta iet pat tik tālu, ka noformē sev fiktīvus bērnus, uz laiku uzturas ārvalstīs, vai ārzemēs pieprasa politiskā bēgļa statusu, pamatojoties uz dokumentētu vardarbību Latvijas armijā. Rezultātā armijā, par spīti likumā nostiprinātajam “obligātumam”, dien vien tie, kam nav pieticis izdomas vai veiksmes – vidējais jauniesaukto izglītības līmenis nepārsniedz 8-9 klases. Šāda armija, pirmkārt, nav gatava NATO, otrkārt, ir pliķis sejā tai patriotiski noskaņotajai sabiedrības daļai, kura valsts armiju principā uzskata par valsts simbolu un valstiskā lepnuma avotu.

Jaunieši un viņu ģimenes neredz pozitīvo motivāciju dienēt. Obligātais dienests deformē darba tirgu, jo katru gadu armija “melnajā caurumā” ievelk apmēram 2000 jauniešus, kuri vai nu zaudē iepriekš iegūtās profesionālās iemaņas, vai tiek nodarbināti tādos darbos, kas grauj normāla cilvēka cieņu un godu. Dienests rada diskriminējošas priekšrocības nepilsoņiem un sievietēm, kam likums neuzliek pienākumu dienēt. Dienests izjauc ģimeniskas attiecības, kuras specifiskās demogrāfiskās situācijas dēļ Latvijai ir daudz svarīgākas, nekā simboliska pāris dienu pretošanās iespējamiem Krievijas vai Baltkrievijas uzbrukumiem.

Jaunieši Latvijas obligātajā dienestā tiek kropļoti gan garīgi, gan fiziski. Vēl pagājušajā nedēļā ziņu aģentūras pāršalca vēsts, ka Alūksnē jaunieši pāris dienas pirms demobilizācijas dzērumā grāvuši sabiedrisko kārtību dauzot mēbeles. Pirms dažiem gadiem turpat Alūksnē karavīri zvērīgi nosista vairāku bērnu tēvu. Pirms apmēram gada “iesvētību” ceremonijas laikā tika nogalināts kāds jauniesauktais. Citos gadījumos karavīri, nemākulīgi rīkojoties ar ieročiem, nošāvuši dienesta biedrus. Vai šādi gadījumi ir tikai atsevišķas nejaušības vai tomēr likumsakarības, kuras uzrāda sistēmisku problēmu? Kad dienesta bezdarbībā, biedru trulumā un varas demonstrācijā nomocītie un pārgurušie jaunieši ir morāli salauzti, atliek vien meklēt laimi pudelē vai arī turpināt iedibināto sistēmu, sitot “jauniņos”. Vai mēs te runājam par NATO valsts cienīgu armiju? Piespiedu militārā izglītošana drīzāk piestāv Kongo, Eritrejai vai Izraēlai, bet ne demokrātiskai, augsti attīstītai Eiropas valstij kāda, kaut vai pēc Apvienoto Nāciju Attīstības programmas atzinuma, tagad ir Latvija.

Obligātais dienests ir pagājušo gadsimtu relikvija. Līdz ar 11.septembra notikumiem Amerikā un šobrīd turpinošos karu pret teroru visā pasaulē militārās politikas analītiķi plānotāji ir sapratuši, ka 21.gadsimts ir “jauno draudu” ēra, kurā starpvalstu konfliktu vietā stājas reliģiska vai etniska naida inspirēts terorisms, bioloģiskie un ķīmiskie draudi, datorterorisms, konfliktu un bēgļu menedžments, ekonomiskā un ekoloģiskā drošība. Tas nozīmē, ka valsts armijai 21.gadsimtā jābūt tehnoloģiski moderni aprīkotai, zinātņietilpīgai, zibenīgi reaģēt spējīgai, mobilai un lieliski koordinētai, kontrolētai un vadītai. Uz šādām armijām pāriet jau pieminētās Spānija, Itālija, Francija un Portugāle. Šo atzinumu kontekstā patētiska izskatās Latvijas armija, kurā ik pa brīdim dučiem jauno zaldātu gulstas dizentērijas lazaretēs, kara materiāli saņemti kā trešās šķiras humānā palīdzība, vecākie virsnieki atklāti ņirgājas par jauniesauktajiem, un “iniciāciju rituālos” mirst jauni pilsoņi. Šādu armiju nespēs glābt ne reklāmās iegāztie tūkstoši, ne drakoniskās izglītoto bakalauru medības ar policijas palīdzību. Nepieciešams drosmīgi atzīties, ka visdrīzākajā laikā jāpārorientē mūsu aizsardzības domāšana, jāizstrādā jauna valsts aizsardzības stratēģija, un jāmaina aizsardzības modelis.

Latvijas sabiedrības vairākums ir pret obligāto dienestu. Diskusijas Interneta portālos un dienas avīžu mājas lapās, ko apliecina Aizsardzības ministrijas veiktās socioloģiskās aptaujas rezultāti, demonstrē, ka 66.1 procents Latvijas iedzīvotāju uzskata profesionālo armiju par vienīgo optimālo Latvijas aizsardzības modeli. Pēc Aizsardzības ministrijas mājas lapā izvietotajām ziņām, Valsts militārā dienesta uzskaites un iesaukšanas nodrošināšanai 2002.gadā vien ir ieplānoti Ls 3,619,461, kas ir par Ls 2,716,846 vairāk kā iepriekšējā gadā. Novirzot budžeta līdzekļus no obligātā dienesta administrēšanas, valsts dienesta pārvaldes ierēdņu aparāta uzturēšanas, un militāro atašeju dinejām un ceļojumiem, veidotos ekonomija, kuras rezultātā varētu sākt veidot profesionālo armiju. Par šādas armijas kodolu kalpotu jau esošās elitārās un speciālās vienības un militārās izglītības institūcijas, piemēram, Sužu bataljons, LatBats un Nacionālā aizsardzības akadēmija.

Veidojot profesionālo dienestu, nevajadzētu arī pārmērīgi barot reklāmas aģentūras, spodrinot bezgala nespodru tēlu, kāds šobrīd ir mūsu armijai. Reklāmas kampaņās un spožos bukletos ieguldītos līdzekļus varētu novirzīt profesionāļu militārajām studijām, ekipējuma iegādei, miera uzturēšanas un pretterorisma operāciju taktikas mācībām. Profesionālajam dienestam pašam garantēti veidotos kā prestižs, tā reputācija, jo tajā varētu saņemt darba tirgū konkurētspējīgu, darba pienākumiem atbilstošu samaksu, tiktu nodrošinātas kvalitatīvas izglītības un personības attīstības iespējas, tiktu piedāvātas svešvalodu un augstākā līmeņa taktikas un manevru prasmes, kā arī starptautisko stabilitātes nodrošināšanas un miera uzturēšanas operāciju pieredze.

Pagājušajā gadā Vestpointas militārās akadēmijas (ASV) students Juris Matusēvīčs, laužot līguma attiecības ar Latvijas valsti, izlēma palikt Amerikā. Par to presē, sabiedrībā un aizsardzības resorā jau bija izvērtusies asa diskusija. Nu Latvijā atgriezies otrs mūsu Vestpointas absolvents, Krists Čulkstēns. Tādu depresiju, kādu viņš izjūtot šobrīd, pēc pāris nedēļu dienesta Latvijas armijā, viņš neesot izjutis vismaz piecus gadus, kamēr studējis Amerikā. Tad kāpēc mēs šeit, Latvijā, uzturam bezjēdzīgu sistēmu? Kāpēc palielinātie aizsardzības budžeta līdzekļi nav nesuši reālus uzlabojumus? Kāpēc mums joprojām kauns par savu armiju? Vai iestāšanās NATO maz ir tā vērta, ja uz upuraltāra liekam mūsu jauniešu veselību un pat dzīvību? Atbildi meklējot, tā vien gribas ar pamatotām bažām lūkoties Aizsardzības ministra Ģirta Valda Kristovska virzienā.