Ina Druviete: Autonomija, atbildība un kārtība
Foto: LETA
4. maija deklarācija iezīmēja ceļu ne vien uz neatkarīgu, bet arī tiesisku valsti. Tiesiskums ir nemitīgi pilnveidojams, izņēmums nav arī augstskolas. Augstskolu likumu pieņemot 1995. gadā, tās līdzīgi kā padomju režīmā bija valsts iestādes, vien 2005. gadā atbilstoši maniem kā ministres un parlamentārā sekretāra Didža Šēnberga centieniem valsts augstskolām piešķīra reālu autonomiju – atvasinātas publiskas personas statusu. Šis statuss ietver ne vien iespējas savrupi plānot attīstību, bet arī pienākumus un atbildības sadalījumu. Tomēr sastopamies ar problēmām, kuru risināšanai iesniedzu priekšlikumus likuma grozīšanai.

Pirmkārt, ja komerctiesībās ir skaidri noteikta lēmumu pieņemšanas kārtība, kas sakrīt ar atbildību, tad augstskolu jomā tā nav. Lai arī rektoram kā augstskolas augstākajai amatpersonai noteikta atbildība par augstskolas darbības atbilstību likumiem, par studiju kvalitāti, kā arī par piešķirto finanšu mērķtiecīgu izmantojumu un tas "personīgi atbild par augstskolas finansiālo darbību", līdz šim rektoram nav piešķirtas pilnvaras pieņemt budžetu un noteikt maksu cenrādi. Izveidojusies paradoksāla situācija, kurā atbildīgajam nav tiesību lemt lietas, par kurām viņš atbild.

Otrkārt, augstskolās ir sajaukta autonomija, zinātnes un mācīšanas brīvība ar vēlmi katram lemt par jebkuru jautājumu. Nenoliedzami augstskolu senātiem arī turpmāk jāīsteno akadēmiskā autonomija – senātu kompetencē jābūt visiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, kuri attiecas uz studiju un pētniecības procesu. Vienlaikus, piemēram, grāmatvedības aprite, būvnormatīvi, ugunsdrošība un radiācijas kontrole skar trešo personu tiesības un nedrīkst būt atkarīgi no polemikas profesoru un studentu kolēģijās. Mūsdienu ekonomiskajā situācijā arī budžetam jāatbilst noteiktajām funkcijām, ārējām tiesiskām saistībām un prasībām par līdzekļu izšķērdēšanas novēršanu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!