Mani brīdināja, lai nerakstu par Maskavas ķīlniekiem. Es arī pats nojautu, ka tajā, kas notiek tur ārā, ir kaut kas baiss – visvairāk mani biedē tas, ka nav īsti, ko teikt. Daudz vairāk par mani pateica Andris Akmentiņš “Dienā” – atmīnēt sievieti ar šāvienu deniņos vēl nenozīmē viņu atminēt.
Iekšējā balss saka, ka nevajag rakstīt arī par pēcvēlēšanu briesmām Latvijas politikā. Šķiet, ziņu aģentūras citēja Andri Šķēli, kas to nosaucis par absurda teātri. Latvijā reti tiek uzvests Bekets un Jonesko, tāpēc rakstīšu par kaut ko personiskāku – par pēdējo divu trīs nedēļu laikā uzkrātu dīvainu pieredzi, kas pierāda četru pilnīgi atšķirīgu pasauļu eksistenci vienas ierastās vietā.

Pasaule, kura neklausa

Tā ir sveša, neizskaidrojama un nenoturama. Tā nedodas rokās un neļaujas ērtajam tumsas un gaismas spēku iedalījumam pat tad, ja viss ir tepat, Latvijā, Rīgā, pat vēl vairāk – Jēkaba kazarmās. Pat tad, ja tev ir vara, vairākums, mandāts un krēsli, ne tuvu ne viss notiek pēc tava prāta un līdzības. Pat tad, ja vidējais vēlētājs nobalso precīzi tā, kā ir gribējis, rezultāts vienmēr nez kāpēc ir savādāks. Ne pretējs, ne sliktāks, vienkārši – cits.

Šajā pasaulē nedarbojas solījumi, tas ir, tie darbojas tikai kā līdzeklis, nevis kā likums. Un laikam gan velti šajā pasaulē ir metušies žurnālisti analītiķi – lai arī cilvēku un viedokļu pilna, šī pasaule ir atonāls džezs, nevis sociālo zinātņu uzskates materiāls. Šķiet ir svarīgi to saprast un mest pie malas visu to, ko pārāk bieži esam bērnišķīgā sajūsmā metuši gaisā.

Pasaule, kura pakļaujas

Šī ir praktiski ačgārna iepriekšējai – te brīnišķīgi darbojas vieglajās taciņās ievalkāto masu mediju loģiskais saprāts un tēlainā domāšana. Ikviena cilvēka rīcība šajā pasaulē ir tikai riņķītis globālu sazvērestību ķēdē. Teroristi šajā pasaulē darbojas vienīgi specdienestu ieplānotos grafikos, un tu vari darīt ko darīdams, beigās vienalga tev ieliks konjaka pudeli mirušā rokā. Šo pasauli ir viegli izskaidrot, taču jāievēro galvenais noteikums – viss notiek ar nolūku slikti, nepareizi un uz galu. Lai cilvēks neiedomātos no sevis sazin ko, kā teica Venedikts Jerofejevs.

Pasaule, kura uzbrūk

To izdevies noķert Dailes teātra mazajā zālē – Gruzdova, Ķestera un grupas “Dzelzs Vilks” nokausēta Čārlza Bukovska iekšējā briesmoņa izskatā. Šī pasaule nav tikai perversa smirdīga dzejnieka dzērumā auglis. Tā mājo katrā no mums. Tā ieķeras rīklē, sažņaudz un salīp pie domām un vārdiem. Tā nemitīgi pieprasa dzīvot un izlemt vienu vienīgu lietu, izlemt katrā visnožēlojamākajā brīdī: gultā, uz ielas, uz poda vai bailēs no paģirām, izlemt, kā mirsi – sagūstīts krātiņā vai nogalināts cīņā ar to, kas tu pats negribi būt. Šajā pasaulē cilvēks vienmēr ir viens. Saprast šo pasauli nav laika un nav arī jēgas – gluži tāpat kā tu nevari apturēt domu un piespiest to paskatīties atpakaļ pašai uz sevi. Ja vien tev nav pietiekami daudz spēka, lai to nogalinātu.

Pasaule, kura jāsargā

Par šo pasauli man pastāstīja kāds vecs vīrs Arvo Perts, kas oktobra beigās klusi un kautrīgi ieņēma Jāņa baznīcu Vecrīgas centrā, padarot par ķīlniecēm simtiem tur ienākušu cilvēku dvēseles. Šī pasaule ir trauslāka par visīsāko vārdu un svarīgāka par visgarāko pauzi, kādu vien spējīgas paciest divas tīšuprāt rakstītas notis. Labāk, lai ir klusums, tā laikā vismaz rodas cerība saprast to, kas atskan no augšas. Labāk neteikt neko, nevis riskēt ar sacīto sabojāt kaut stulbāko no pasaulēm, kas mums apkārt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit