Andris Veselovskis: Ķilda par abortu jautājumu ir neproduktīva  (71)

Starp citu, interesants fakts – zinātnei attīstoties, vairums cilvēku tam pretojas. Izrādās, ka liela daļa pacientu neklausa ārsta norādījumiem. Piemēram, pēc dažādu pētījumu datiem, tikai 10–20% hipertonijas pacientu lieto ārstu parakstītos medikamentus. Vairums pacientu noraida ārstu ieteikumus katru dienu veikt fiziskas aktivitātes. Panākt, lai cilvēks katru dienu 40 minūtes pastaigātos, izrādās, ir ļoti grūti! Kas no tā izriet? Darīt kaut ko veselīgu ir apgrūtinoši. Savukārt izraisīt ķildas, veikt kaut ko destruktīvu, dzīvot "kā ērtāk", nedomājot par sekām – tas sanāk it kā automātiski. Domāt par problēmām, tās risināt, arī – nepieļaut to rašanos ir grūtāk, nekā vienkārši dzīvot nost, prātot par lietu dabu vai pabļaustīties.

Līdzīgi ir ar abortiem. Kurš domā par jaunu sievieti, kas ir nonākusi grūtā situācijā? Cik cilvēku, iestāžu viņai palīdz, nevis izsaka apšaubāmus padomus un spriedumus vai, sliktākajā un diemžēl ne retākajā gadījumā, vienkārši nogāna?

Runa jau būtībā ir par sabiedrības veselību. Stipri šaubos, ka abortu aizliegums var veicināt sabiedrības atveseļošanos. Gluži tāpat, kā to neveicina arī nelegālie aborti un bērni, kas dzimuši un auguši nemīlēti un nevajadzīgi. Neizskatās gan, ka sabiedrības atveseļošana vispār mūsu valstī būtu vērtība. Neesmu dzirdējis, ka valstiskā, stratēģiskā līmenī tiktu domāts par to, kā izaudzināt veselīgu paaudzi, kura spētu padomāt par kontracepciju un veidot normālas savstarpējas attiecības.

Attīstītā sabiedrībā, manuprāt, vislabāk, visprātīgāk, būtu domāt, kā cilvēkus mācīt dzīvot gudri, lai viņi nemaz nenonāktu smagās situācijās. Atkal jautājums – vai ir daudz cilvēku, kas uzskata gudrību un saprātīgu rīcību par vērtību?

Speciālisti gan nemitīgi skaidro, ka ir nepieciešams sabiedrību izglītot. Un sabiedrība esam mēs, mūsu bērni, vecāki, draugi. Ja padomājam šādi, vārdi "izglītot sabiedrību" pavēršas mūsu pašu virzienā. Tas vienkārši nozīmē, ka mums jāpalūkojas ar skaidru aci uz sevi un apkārtējiem. Un, pirmkārt, vecākiem jāmāca veidot labas attiecības ar bērniem. Ja būs labas vecāku un bērnu attiecības, tad bērni varēs normāli augt – mācīties, veidot karjeru, jaunas ģimenes.

Man nereti jautā – vai sievietei lielāka trauma ir aborts vai negribēts bērns? Uz šo jautājumu nav vienas atbildes, katrā konkrētā gadījumā tas ir individuāli jāizvērtē. Nāve producē nāvi, tāpēc, protams, labāk vispār nenonākt līdz jautājumam – veikt vai neveikt abortu. Aborts, arī neapzinātā līmenī, atstāj dziļu iespaidu uz sievieti, ģimeni kopumā, bērniem, kuri dzimuši pēc tam. Traumas sekas paliek uz visu mūžu. Cik stipri sieviete no tā cietīs, ir atkarīgs no dažādu faktoru summas.

Arī vīrietis var smagi pārdzīvot notikušo – ja ne uzreiz, tad vēlāk, reizēm pat pēc gadiem. Savukārt, ja vecāki cieš no nesadzijušām psiholoģiskām traumām, ir depresīvi, arī bērnos būs skumjas un bezcerība. Un tādējādi atkal nonākam pie tā paša – vecāku un bērnu attiecībām.

Nav iespējams arī precīzi prognozēt, kāda situācija būs pēc bērna piedzimšanas. Esmu saskāries ar gadījumiem, kad bērns, kurš negaidīti pieteicies, palīdz jaunajai mātei noticēt sev, iziet no depresīva sastinguma un sākt dzīvot. Taču diemžēl vairāk manā praksē ir gadījumu, kad negribēta bērna dzimšana izraisa vēl dziļāku krīzi un problēmas tikai padziļinās. Jaunās māmiņas bieži iekrīt depresijā, jaunie tēvi aizbēg, bērns, kuram trūkst uzmanības un mīlestības, smagi slimo, un sākas apburtais loks – arī apkārtējiem pieaug trauksme un depresija, bet māte nepārstāj domāt, kaut neapzināti – bet, ja nebūtu... No savas psihoterapeita pieredzes zinu, ka ļoti grūti ārstēt cilvēkus, kuri ir dzimuši negribēti. Ļoti dziļi zemapziņas slāņos viņi ir uzsūkuši mammas skatienu, kura skatās uz viņiem kā uz apgrūtinājumu. Zemapziņā ierakstās: ,,Esmu slikts, nevienam nevajadzīgs, nekam nav jēgas."

Nu mēs nonākam pie nākamā likumsakarīgā jautājuma – par vīrieša un sievietes atbildību. Kurš ir atbildīgs, ja iestājas nevēlama grūtniecība? Te ļoti bieži vīriešu un sieviešu viedokļi dalās. Daļa vīriešu saka, ka sievietes pašas vainīgas. Daļa sieviešu uzskata, ka bezatbildīgie vīrieši ir pie visa vainīgi. Patiesība ir tā, ka abu iepriekš minēto viedokļu paudēji nespēj uzņemties savu daļu atbildības. Viņi abi ir nodarbojušies ar seksu bez kontracepcijas, tātad abi arī vienlīdz atbildīgi.

Lūk, arī atslēgas vārds – atbildība! Āķis ir tajā, ka atbildību spēj uzņemties tikai emocionāli pieauguši cilvēki, un tas ir vēl viens mūsu sabiedrības vājais punkts. Tiek runāts par materiālo nodrošinājumu, lai varētu veidoties jaunas ģimenes un dzemdēt bērnus, bet netiek runāts par emocionālo gatavību un briedumu. It kā būtu vienalga, vai potenciālie jaunie vecāki spēs izturēt stresu vai nē, vai viņiem ir spēja mīlēt un saņemt mīlestību!

Ir tāds pusjoks, puspatiesība no dzīves, kad pārim, kas nodzīvojuši kopā sešdesmit gadus, prasīja – kā jums tas izdevās? Atbilde – mēs augām laikā, kad to, kas saplīsa, salaboja, nevis izmeta ārā un nopirka jaunu. Es ļoti priecājos par mūsdienu jauniešiem, kuri nāk pie psihoterapeita, lai mācītos, kā saglabāt un veidot auglīgas attiecības brīdī, kad tās kļūst apdraudētas. Viņi saprot, ka jāmācās dzīvot efektīvi un veselīgi, un tas viņiem arī izdodas. Diemžēl joprojām ir daudz cilvēku, kuri problēmas nerisina konstruktīvā veidā. Viņi attiecības sagrauj, iesaistās nemitīgās cīņās gan ar ģimenes locekļiem, gan konfrontējot vienu sabiedrības daļu pret kādu citu. Vai tas ir padomju mantojums –vienkāršs, uzskatāms dalījums labajos un sliktajos, kur sliktos vajag vienkārši nošaut, un tad labie gavilē? Vai tā ir jaunas, nenobriedušas sabiedrības pazīme?

Savā praksē bieži redzu, ka cilvēki nezina, ko darīt ar savām dusmām vai bailēm; nemāk saņemt emocionālu atbalstu no citiem; nemāk elementāri parunāties. It īpaši tas ir raksturīgs jauniem vīriešiem – viņi ir audzināti tā, ka uztver savas emocijas teju kā nepieskaitāmības pazīmi, jo "normāli veči taču ir no dzelzs"!

Varbūt var nošaut divus zaķus vienlaikus – emocionāli izglītot un atveseļot sabiedrību, un rezultātā mazināsies abortu skaits un nelaimīgo cilvēku skaits?

Ir tik daudz jautājumu, un atbildes šķiet pārāk vienkāršas, lai vairums tās uztvertu nopietni.