Šobrīd presē arvien biežāk tiek aktualizēta problēma par to, ka daudzdzīvokļu māju īpašnieki nav apmierināti ar saviem pārvaldniekiem. Īpaši tajās pilsētās, kurās pārvaldnieki norēķinās ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem, jeb kā tiek plaši pasniegts – nenorēķinās ar pakalpojumu sniedzējiem par saņemtajiem ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem, siltumu, atkritumu savākšanu u.c. veida pakalpojumiem.
Diemžēl neviena no valsts institūcijām, kuras šobrīd izskata šo problēmu un ir pasteigušās ar risinājumu priekšlikumiem, ir aizmirsušas painteresēties, ko domā nozares uzņēmumi un asociācija.
Jāatzīmē, ka šodien valstī mēs esam diezgan tuvu maksimālām ūdens un kanalizācijas izmaksām un tarifiem, ko iedzīvotāji ir spējīgi samaksāt un ir netaisnīgi šīs izmaksas nepamatoti palielināt. Jautājums par tiešo norēķinu ieviešanu vispusīgi pētīts 2004. gadā un arī 2008. gadā, ir veikta iespējamo scenāriju analīze un secināts, ka gada griezumā izmaksas pieaugtu par aptuveni 60%. Vai esam gatavi maksāt un rēķināties ar ēkās veicamiem iekšējo tīklu pārbūves darbiem un daļas iekšējo komunikāciju nodošanu komunālo pakalpojumu sniedzēju apsaimniekošanā? Vajadzētu izskaust domu, ka visi jautājumi, kuros ir ietverts vārds "ūdens" ir ūdensvada un kanalizācijas uzņēmuma atbildība.
Lai redzētu, kādas ir administratīvās izmaksas, kuras gulsies uz ūdensapgādes uzņēmumu pleciem, apskatīsim vienkāršotu piemēru, pilsētā ir 20 mājas, kurā katrā ir vismaz 50 dzīvokļi, kas kopā sastāda 1000 rēķinu, līgumu un citu dokumentu, un trīs komunālo pakalpojumu veidi – ūdens un kanalizācija, siltums, atkritumu izvešana – kurus sniedz 3 dažādi pakalpojumu sniedzēji – tātad 1000 rēķini reiz 3 sanāk jau 3000 rēķinu, līgumu u.c. klientu apkalpošanas dokumentu, kā arī klientu apkalpošanas, parādnieku administrēšanas izdevumu. Katrs no pakalpojuma sniedzējiem šīs izmaksas ietvers pakalpojumu tarifos, jo, lai šo apjomu apstrādātu, būs jāpieņem darbā personāls, jāpērk iekārtas, datori, kas gala rezultātā iedzīvotājiem – arī tiem, kas dzīvo privātmājā un apmaksā visu savu patēriņu – radīs papildus izdevumus par visiem trim pakalpojumiem, tā vietā, lai viens – pārvaldnieks – izrakstītu un nosūtītu vienu rēķinu par visiem pakalpojumiem, cīnītos ar vienu parādnieku. Vai tiešām kāds no šī aprēķina var saskatīt ekonomisko izdevīgumu? Mazākās pašvaldībās tas var nozīmēt komunālo pakalpojumu sniedzēju bankrotu.
Diemžēl daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieki vēl līdz šim nav sapratuši, ka dzīvoklis nav atsevišķs īpašums un tas nevar pastāvēt viens pats, bez kopēja jumta, kopējas cauruļvadu sistēmas, kopējas apkures sistēmas utt. Līdz ar to netiek izprasta pārvaldnieka "īstā misija", jāatzīst gan, ka arī paši pārvaldnieki to neizprot. Tādēļ jau mūsu valsts likumdevējiem būtu uz šo problēmu jāskatās kompleksi un jāatrod likumisks risinājums, lai vismazāk ciestu iedzīvotāji, kuri ir godīgie maksātāji. Nevar vienkārši grozīt normatīvos aktus, neizvērtējot ekonomisko izdevīgumu no visām pusēm, jo gala rezultātā vienalga godīgais iedzīvotājs būs tas, kas samaksās izdevumus par pakalpojumu, tikai jautājums cik lielus.
Komunālo pakalpojumu sniedzēji un dzīvojamo māju pārvaldnieki nav jānostāda kā pretinieki, kuriem tagad sāksim mācīt, kā organizēt viņu komercdarbību. Gluži otrādi - kopīgi sadarbojoties klientu interesēs tiks panākts vēlamais rezultāts - tiek sniegti kvalitatīvi pakalpojumi un saņemta samaksa 100% apmērā.
Uzskatām, ka "nav jāizgudro velosipēds no jauna", bet jāuzlabo esošā norēķinu sistēma un pārvaldnieku darbs.
Perlsveiga likums:
Tie, kam īri samaksāt visgrūtāk, to maksā.
Tie, kam maksājumi nesagādātu nekādas grūtības, - gādā par taisnību.
Jautājumi, kuri patiesībā būtu jāatrisina, ir:
Vai bankām jāapmaksā komunālie rēķini?
Vai pārvaldnieki patiešām pārvalda iedzīvotāju īpašumu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
