Aleksejs Jefimovs: Televīzija – visvarens nākotnes spogulis?  (7)

Vēlos skart vairākus aspektus, kas manā izpratnē ir būtiskākie un diskutējamākie saistībā ar mediju nozari, tostarp televīziju.

Pirmais. Vēsturiski mediji bija saistīti ar tehnoloģisko platformu, t. i., ar datu nesēju. Jau kopš Gūtenberga laikiem medija formu, kvalitāti, efektivitāti un ietekmi uz auditoriju noteica datu nesējs. Pašlaik esam liecinieki pārsteidzošām pārvērtībām, kas iezīmē viena tūkstošgades cikla pāreju otrā: mediji pārstāj būt saistīti ar datu nesēju. Internets kā tehnoloģiska platforma sevī ietver gan papīra formāta, gan radio, gan televīzijas iespējas. Šis universālais informācijas nesējs ātri un efektīvi ir sācis konkurēt ar saviem priekšgājējiem. Tam piemīt tieša atgriezeniskā saite ar auditoriju (patērētāju) - tas nebija raksturīgi ne drukātajiem medijiem, ne radio, ne televīzijai. Pārmaiņas ir satricinājušas plašsaziņas līdzekļu pastāvēšanas pamatprincipus. Process nav beidzies, taču platforma ir radusies - jebkuru no agrāk ierastajām komunikācijas formām tagad ietver šis universālais datu nesējs.       

Neredzu nekādu televīzijas un interneta cīņu. Pat vairāk - uzskatu šādu skatījumu par absurdu, jo televīzija - tas ir medijs, bet internets - jauna tehnoloģiska platforma. Nelieku vienlīdzības zīmi starp Facebook un internetu. Facebook - tas ir medijs, bet internets - datu nesējs, ko šis medijs izmanto. Sociālie tīkli ir jauna veida medijs, kas izveidojies uz jauno tehnoloģiju pamata. Vai šis formāts spēs konkurēt ar televīziju - tas ir atsevišķas interesantas diskusijas vērts. 

Otrais. Mēs šķietami nemanāmi esam nonākuši laikposmā, kurā beidzas masu patēriņa ēra un pakāpeniski veidojas jauna, ko pagaidām dēvē dažādi: virtuālā, individuālā patēriņa laikmets utt. Pašlaik dzimst un pakāpeniski virsroku pārņem jauni patēriņa ieradumi. Tos savukārt apkalpos citi mediji, kas orientēti uz individuālo ražošanu un personisku informācijas piegādi. Masu komunikācijas diktāta laikmets aiziet vēsturē mūsu acu priekšā. Informācija kļūst maksimāli personalizēta, uzticības līmenis tai nozīmīgi pieaug. Jau skaidri redzams, ka tuvākajā nākotnē masu patēriņa īpatsvars būtiski samazināsies. Dažādās nozarēs dinamika starp masu un individuālo patēriņu būs atšķirīga, bet tendence ir skaidra. Tas neapšaubāmi attiecas arī uz plašsaziņas līdzekļu izmantošanu.      

Trešais. Viena no mediju pamatfunkcijām, kuras pirmavoti meklējami cilvēka dabā un personības pamatvajadzībās, ir socializācija. Lai gan ekonomiskā formācija mainās, savu nozīmi tā nezaudē. Nedomāju, ka cilvēki nacionālos televīzijas kanālus joprojām skatās tāpēc, ka tāds ir ieraduma spēks. Ar nacionālo kanālu starpniecību ļaudis sevi identificē kā kopumu, kā tautu. Tas notiek neapzināti, zemapziņā, kā par to rakstīja Freids. Lielie TV kanāli pilda identitātes funkciju, ļauj ikvienam skatītājam sajusties kā daļai no varenas cilvēku auditorijas. Tāpēc tos ir gatavi skatīties daudzi. Mazie nišas kanāli savukārt dod iespēju sevi saistīt ar noteikta tipa interesēm atbilstošu saturu. Šķiet, tas atbilst cilvēciskās personības struktūrai: no vienas puses, esi sabiedrības daļa, no otras puses - indivīds ar unikālu īpašību kopumu. 

Ceturtais. Mediji, patīk tas mums vai ne, apkalpo pasaules ekonomikas funkcionēšanu un politisko eliti. Tie ir sistēmas pārvaldes instrumenti. Informācijas lauks, kam pieslēgta mūsu apziņa, nosaka mūsu rīcību. Televīzija - tā ir informācijas plūsmas sistematizēta forma. Protams, līdztekus citām formām tā turpinās pastāvēt arī pārskatāmā nākotnē, bet tās nozīmīgums būtiski mazināsies. Kas būs vietā? Kāda jauna forma, kas sevī ietvers priekšgājēju sasniegumus un atgriezeniskās saites iespējas. Tā būs kā jauna televīzija, kas kļuvusi interaktīva un visuresoša. Bet tā vairs nebūs televīzija, bet principiāli cits medijs.   

Piektais. Globalizācija - tā ir viena no pasaules dominantēm, kas raksturīga pārejas posmam no industriālās sabiedrības uz postindustriālo sabiedrību. Kā jau globāla tendence, tā rod izpausmi arī mediju jomā. Mēs esam liecinieki tam, kā veidojas pārnacionālo mediju kopums, kas apkalpo "pārnacionālas" intereses. Pārnacionālajām kompānijām, kas tiecas būt noteicējas pār pasaules ekonomiku, nacionālā identitāte nav vajadzīga. Šo kompāniju iespiešanās lokālajos tirgos sekmēs to panīkumu. Dažu pārnacionālo mediju budžeti jau tagad ir daudz lielāki nekā viss naudas kopums daudzos lokālajos tirgos. Iespējams, pārnacionālie mediji spēlēs nozīmīgu lomu, veidojot un atbalstot vienotu planētas valodu, kā arī sekmējot pašreizējā teritoriāli valstiskā pasaules modeļa sabrukumu. Taču tas ir atsevišķs futuroloģisks temats.        

Sestais. Masu komunikācijas valoda un patēriņa ieradumi. Patlaban aktīvi veidojas jauni informācijas patēriņa paradumi. Arvien vairāk un vairāk izmantojam dažādas elektroniskās saziņas ierīces. Tās savukārt formē citus informācijas patēriņa principus. Skatītājs izrauj fragmentus no konteksta. Patērē sagrozītu informāciju. Šis process skar visus informācijas patēriņa veidus. Cilvēki pamazām zaudē loģiskās uztveres spējas. Realitāti veido informācijas mozaīka, fragmenti.  

Agrāk nozīmīga mediju funkcija bija informācijas sniegšana,  tagad, raugoties no cilvēku vēlmju viedokļa, tā ir izklaide. Izklaides apjoms mediju struktūrā pieaug ļoti būtiski. 

Televīzija mainīja cilvēku dzīvi 20. gadsimtā, lielā mērā noteica notikumu gaitu un virzību. Vai tā būs visvarens spogulis arī tuvākajā nākotnē? Un ko tajā ieraudzīsim? Nāciet diskutēt uz konferenci "Radīt nākotni: Komunikācija. Izglītība. Bizness" Biznesa augstskolā Turība 30. maijā. Programma un pieteikšanās.