Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Populisma svārstības  (70)

"Ušakovs: 'Vienotības' programma Rīgai - tas ir apmāns, neprofesionālisms un populisms." Delfi.lv, 15. aprīlī.

Trajektorijas, kurās mainās politikas jēdzieni, bieži ļauj spriest par tektoniskām izmaiņām sabiedrībā. Goda nosaukumi kļūst par lamuvārdiem (piemēram, "tirāns"), nosodoši apzīmējumi - par gaišiem ideāliem (piemēram, "demokrātija") vai reliģiskas metaforas - par juridiskām kategorijām (piemēram, "suverenitāte"). Arī "populisms" ir jēdziens ar interesantu biogrāfiju, kas pēdējos gados ir piedzīvojusi savu pavērsienu. Sākotnēji šis jēdziens nozīmēja to agrārā sociālisma variantu, kurš 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija izplatīts Austrumeiropā un pie mums visbiežāk saistīts ar "narodņiku" apzīmējumu. Pēc tam tas pakāpeniski kļuva par tādu kā lamuvārdu bez skaidras nozīmes. Galu galā, ja apelēšana pie "tautas interesēm" pati par sevi ir populistiska, tad populisms un demokrātija ir nesaraujami saistīta. Tādēļ, kurš dotajā situācijā ir "populists", tas vispirms ir atkarīgs no tā, kurā politisko ierakumu pusē atrodas runātājs.

Taču līdz ar jauno gadu tūkstoti jē­­dziens pakāpeniski atgriezās arī akadēmiskajā lietojumā. To centās padarīt par zinātniski neitrālu pētniecības kategoriju, taču tas joprojām saglabā zināmu lamuvārda piegaršu. Visnesenāko impulsu šai diskusijai deva Bepes Grillo uzvara Itālijas parlamenta vēlēšanās, liekot atcerēties virkni nesenu veiksmes stāstu arī citur Rietumeiropā - Francijas Nacionālo fronti, Somijas "Īstos somus", Zviedrijas "Zviedru demokrātus", Nēderlandes "Brīvības partiju". Visu šo partiju veiksme vēlēšanās lika pakasīt aiz auss ne vienam vien solīdam Eiropas politiķim, kuram vēl nesen šķita, ka masveida ksenofobiju un radikālismu Eiropa ir atstājusi pagātnē.

Patiesībā šeit runa ir ne tik daudz par kādu ideoloģiju, bet gan par politiskās retorikas stilu. Vispirms, populisms iestājas par "labo tautu" iepretim "sliktajai, korumpētajai elitei". Šajā nozīmē populisti uzrunā Eiropā augošo anti-elitisma sentimentu, kuru rada nespēja turpināt iedzīvotāju sociālo kukuļošanu. Eiro­pieši elitāro, smokingos tērpto un tehnokrātisko politiku piecieta tikmēr, kamēr gadu no gada auga viņu labklājība. Kad nu krīze daudziem atņēma pastāvīgi pieaugošās algas un pabalstus, radās vēlēšanās pēc kāda pikantāka ēdiena. Populisti cenšas uzrunāt "vienkāršo cilvēku" viņam saprotamā valodā un apelē pie viņa "vienkāršā cilvēka" identitātes - pretstatā globalizētajai galvaspilsētas elitei, kura ir nesaprotama, savtīga, aroganta. Šeit ir runa par pretenzijām uz "īstās tautas", vienkāršā franču (poļu, somu, latviešu) cilvēka interešu pārstāvniecību iepretim salona politiķiem un baņķieriem. Tādēļ populistiem ārkārtīgi patīk referendumi kā iespēja ieriebt "sliktajai elitei", un tie ir arī prasmīgi interneta un sociālo mediju lietotāji.

Otrkārt, populisti nekautrējas ekspluatēt politnekorektas tēmas un runā "visu, kā ir". Tas attiecas arī uz sāpīgiem jautājumiem par imigrāciju un Eiropā strauji augošo islāma ietekmi - tēmām, kuras snobiskais politikas "establišments" uzskatīja par pārāk nepiedienīgām, lai par tām vispār runātu. Tā ir jauna paveida ksenofobija, kuras objekts ir ne vairs citas rases vai etniskās minoritātes, bet gan imigranti. Treškārt, populisti ir reabilitējuši politikā personisko, emocionāli harizmātisko un konfrontējošo stilu, kuru iepriekš bija aizstājusi tehnokrātiska "mēs zinām, kā" politika. Cilvēki pievērš populistiem uzmanību, jo tie runā un uzvedas atšķirīgi no ierastajiem politkorektajiem vāvuļotājiem. Šeit ir krāšņi tēli, kolorītas metaforas, īstas vai sagudrotas konfrontācijas, un vēlētāji no jauna iet uz partiju mītiņiem gluži kā uz boksa mačiem vai cirka izrādēm. Skaidrs, ka lēmumu pieņemšanas koridors, kurā darbojas mūsdienu Eiropas valstu politika, pats par sevi ir ārkārtīgi šaurs. No vienas puses spiež Brisele, no otras - starptautiskie finanšu tirgi, no trešās - pašmāju sociālās vajadzības. Populisms piedāvā ilūziju, ka šajā lietu kārtībā ir iespējami kaut kādi radikāli pārkārtojumi, tajā pašā laikā ar vienu aci piemiedzot vēlētājam, ka nekādu dižo alternatīvu patiesībā nav, tādēļ pieņemiet tā vietā vismaz krāšņu izrādi un pantomīmu.

Tieši tādēļ populismu ir vērts aplūkot nevis kā īpašu kategoriju, kura ļautu dalīt partijas "populistiskajās" un "nepopulistiskajās", bet gan kā stilu, kurš pašlaik ir modē un ar kuru dažādā mērā inficējas dažādas partijas. Galu galā, šis populisma vīruss ir skāris gan jaunas, gan vecas partijas; tas mēdz būt gan labējs, gan kreiss; populisti var būt iekļauti valdībās, bet var arī sēdēt dziļā, bezcerīgā opozīcijā; tie var būt galēji konservatīvi, bet var arī, kā nēderlandietis Vilderss, aizstāvēt geju tiesības. Daudziem populismā šķiet mulsinošs tieši demokrātisms: tas taču apelē pie "veselīgā vairākuma", "vienkāršā cilvēka" un "tautas varas". Taču ir skaidrs, ka šā stila augošā popularitāte rada smagas pārdomas tiem, kuri bija pieraduši domāt, ka vidējais eiropiešu vēlētājs ir tolerants, racionāls un uzticas demokrātiski ievēlētajai elitei. Pietika ar pāris huligāniem, lai šis pats civilizētais pilsonis izrādītos ksenofobisks, lētticīgs un galēji naidīgs pret parlamentāro politiku kopumā. Tas, protams, ir trieciens pēckara Eiropas politiskajai pašapziņai, kura vēl nesen iedomājās, ka ir galvas tiesu pārāka par tādiem nopelniem bagātiem populisma druvas cirpējiem kā Žirinovskis vai Čavess. Vladimira Volfoviča un komandantes Čavesa parādīšanos Krievijā un Venecuēlā eiropieši pieņēma kā pašsaprotamu - ko tad no tādām valstīm citu lai sagaida? Taču, kad līdzīgi varoņi parādījās civilizētajā Eiropā, tas nez kādēļ prasīja īpašu skaidrojumu un populisma kā kāda šķietami jauna fenomena pētīšanu neskaitāmās domnīcās.

Savukārt, ja runājam par populisma iespējām Latvijā, ir jāņem vērā vietējā politiskās dzīves specifika. Mūsu labējie ekstrēmisti, protams, arī labprāt pieslēgtos šim vilnim. Taču tas, izrādās, nemaz nav tik vienkārši. Vispirms, populistu anti-sistēmiskais patoss pie mums automātiski nozīmētu kuģa šūpošanu par labu "Latvijas valsts ienaidniekiem". Tādēļ labāk ir iekļauties valdībā un spēlēt revolucionārus klusām, zem segas - kā 16. martā un 15. maijā. Otrkārt, mūsu "īsto latviešu" aizstāvji, atšķirībā no visas pārējās Eiropas, dīvainā kārtā ir eirooptimisti - protams, tāpat nacionālās drošības apsvērumu dēļ. Treškārt, kārtīgam populistam tomēr jābūt daudzmaz talantīgai un kolorītai personībai, kura spētu uzrunāt cilvēkus un justu publiku, - un tādu pie mums ir tā stipri, stipri maz.