Aivars Ozoliņš, 'Ir': Oligarhu revanšs un Bērziņš  (181)

Politiskās situācijas pamatelementi ir tādi paši, kādi bija 2011.gada pavasarī pirms Zatlera lēmuma, spēlētāji arī gandrīz visi tie paši, atšķiras vienīgi nianses, ja arī dažas ir itin būtiskas. Svarīgākā - prezidenta amatā Zatleru nomainījis Bērziņš, kas valdības krīzi risina par labu toreizējiem zaudētājiem.

Arī tolaik Valda Dombrovska vadītās valdības koalīcijai - „Vienotībai" un Zaļo un Zemnieku savienībai - it kā bija vairākums Saeimā (55 balsis), taču viņš varēja rēķināties tikai ar savas partijas 33 balsīm. Reālais vairākums bija ZZS, „Saskaņas centra" un „Par labu Latviju" neformālajai koalīcijai. (VL-TB/LNNK ar savām 8 vietām tai nebija vajadzīga, kaut arī palaikam piespēlēja.)

Daži spilgtākie šā vairākuma spēka demonstrējumi bija Andreja Judina neapstiprināšana Augstākās tiesas tiesneša amatā 2010.gada decembrī, Jura Jansona ievēlēšana par tiesībsargu 2011.gada martā, kam sekoja leģendārais balsojums par Aināra Šlesera neizdošanu KNAB kratīšanai maija beigās, pēc kura Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu. Un, protams, Bērziņa paša ievēlēšana par prezidentu 2.jūnijā, kaut gan publiski Saeimas vairākums bija atbalstījis Zatleru.

Pašlaik ir līdzīgi, vienīgi šīs Dombrovska valdības it kā vairākuma koalīcijā „zaļo zemnieku" vietā sabotieru darbu dara senie Ventspils dižvīriņa draugi no VL - TB/LNNK. Kā pašlaik īpaši labi redzam, demisionējušās valdības koalīcijai faktiski ir (un bija) tikai 40 balsis, kuras tā var nodrošināt Pabrika atbalstam.

Neaizstājamā mazākuma Vienotība

Vērtējot pašreizējos valdības vadītāja amata kandidāta meklējumus, jāpatur prātā divi svarīgākie faktori.

Pirmkārt, lai ko prezidentam pārmestu par nerēķināšanos ar Saeimas vairākumu un lai kādas dīvainības viņš pats stāstītu, Bērziņš paradoksālā kārtā īpaši uzskatāmi parāda, ka parlamentārā republikā, kāda ir Latvija, Saeimai ir noteicošā loma Ministru prezidenta amata kandidāta izvēlē. Lai arī kuru Bērziņš beigu galā pēc paša paziņotā 7.janvāra izlems nosaukt, šim kandidātam būs jābūt Saeimas vairākuma - vismaz ZZS, SC un VL - TB/LNNK, kurām kopā 60 balsis -, nevis tikai „Vienotības", Reformu partijas un Olšteina „sešinieka" atbalstam. Noraidīt Pabriku viņš varēja tikai tāpēc, ka tam šāda atbalsta nav.

Otrkārt, bez „Vienotības" nekādu jaunu valdību pašlaik nevar izveidot. Tā ir būtiska atšķirība no iepriekšējās Saeimas. Tolaik varēja iedomāties slēpto ZZS, SC un PLL vairākumu kādā brīdī legalizējamies (kad Dombrovskis būtu pabeidzis nepateicīgo krīzes seku pārvarēšanas darbu, bet „Vienotība" tuvāk vēlēšanām būtu paralizēta un pilnībā diskreditēta kā nespējīga panākt sev programmatiski svarīgu lēmumu pieņemšanu). Tagad VL - TB/LNNK gan var balsot (un regulāri balso) kopā ar SC par gandrīz jebko, un arī ideoloģiski abām partijām līdzīgi priekšstati par valsts iekārtojumu, demokrātiju un tiesiskumu, taču taisīt kopā ar „krieviem" valdību „īstenajiem latviešiem" būtu politiska pašnāvība.

Tas ir galvenais „Vienotības" spēks un trumpis. Tikai šķiet, ka visi citi to apzinās labāk nekā pati „Vienotība", kas vieglprātīgi iznieko šo resursu - vispirms „joka pēc" izlikdama veselus trīs kandidātus, pēc tam faktiski norakstīdama jau tikai vienu izvirzīto, pirms to bija oficiāli izdarījis prezidents, bet nu, kā rāda vismaz daži partijā, laikam būdama gatava virzīt citus, kad jau Pabriks nederot.

(Pabriks pats žurnālam „Ir" nupat teic, ka vajadzētu „ieturēt pauzi", un trešdien to pašu pateica arī partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Tiesa, nav saprotams, vai partija pošas atvilkt elpu, pirms atsākt piedāvāt savus kandidātus, līdz viens būs gana labs gan Brigmanim, gan Dzintaram, gan Urbanovičam, vai tomēr dot iespēju tagad citām partijām piedāvāt arī savējos, kas būtu politiski loģiski.)

Bez „Vienotības" atbalsta uztaisīta valdība būtu „Saskaņas centra" valdība. To nevar atļauties ne tikai Nacionālā apvienība. Arī ZZS nepilnu gadu pirms vēlēšanām tas būtu risks izveidot savā politiskajā mūžā pēdējo valdību. Pat RP politiķiem acīmredzami pārgājusi kāre braukt ar tankiem. 

Oligarhu koalīcija šo „Vienotības" spēku apzinās tik labi, ka „Vienotība" varētu tikt pie jaunas valdības vadīšanas, vispār neko pati nedarīdama. Parādās cits par citu ērmotāki valdības saraksti, kuros visas ministru vietas sadalītas, trūkst tikai „Vienotībai" visos pašsaprotami atvēlētā premjerministra amata kandidāta. Bet arī šim amatam kandidātus izpalīdzīgi piedāvā gan Brigmanis ar Agešinu, gan teju jebkurš (nupat prezidents aicina arī žurnālistus piedāvāt viņam savējos). Un ir gluži vai aizkustinoši redzēt SC sajūsmu par šo procesu - vispirms par Bērziņa „valstsvīra cienīgo" palīdzēšanu Dombrovskim demisionēt, bet tagad par prezidenta vēstnešu piedāvātajiem premjerministra kandidātiem „Vienotības valdības" modeļos.

Taču „Vienotības" kā neaizstājamas partijas resurss ir ierobežots, pirmkārt, laikā. Dombrovska valdība ir demisionējusi un nevar bez Saeimas vairākuma atbalsta novilkt līdz vēlēšanām atlikušos desmit mēnešus. Kaut kāda jauna valdība agrāk vai vēlāk būs. Pašlaik svarīgākais ir process, kura mērķis ir „Vienotību" nokausēt un, kad būs ievilkta valdībā, piebeigt. Otrkārt, prezidents tad vairs nebūtu „Vienotības" glābējs.

Bērziņš no piramīdas

Diezin vai var pārmest Bērziņam, ka viņš ir tikai ierocis citu rokās. Jādomā, prezidents rīkojas atbilstoši savai izpratnei par lietu kārtību. Bet šī izpratne atbilst tai, kāda valda to ļaužu lokā, no kura viņš nācis un nekur tālu acīmredzot nav aizgājis.

Kopš sarunas ar Dombrovski 27.novembrī, pēc kuras premjerministrs paziņoja par atkāpšanos no amata, un līdz 11. decembrim Bērziņš lielākoties klusēja kā faraona mūmija piramīdā, no kuras nākošus signālus uztvēra un interpretēja pulciņš vēstnešu un praviešu no ZZS, VL-TB/LNNK un SC. Visa vārīšanās bija lielākoties par šīm interpretācijām.

Tikai trešdien sagaidījām arī uz papīra izliktu prezidenta tekstu. Tas sākas ar divkosīgu apgalvojumu, ka viņš neaicināšot sastādīt valdību nevienu no otrajā sarunu kārtā partiju piedāvātajiem kandidātiem, kaut gan oficiāli bija piedāvāts tikai viens. Savukārt paziņojums, ka „prezidents neatbalsta tādu pieeju kandidāta izvēlē, kas tiek pakārtota vienīgi nosacījumam, lai partiju izvirzītajam kandidātam izdotos iegūt vairākuma atbalstu parlamentā", nudien ir pretrunā ar Satversmes garu un arī burtu. Tāpat kā viņa apgalvojums, ka, piedāvādams amata kandidātu, viņš uzņemšoties „politisku atbildību". Kā izskatās politiskas atbildības uzņemšanās, nupat parādīja Dombrovskis. Vai Bērziņš atkāpsies no amata, ja viņa kandidātam neizdosies izveidot valdību?

Citā kategorijā ir Bērziņa paziņotais, ka Pabrika darbs aizsardzības ministra amatā esot pierādījums viņa nepiemērotībai valdības vadītāja amatam, kas jau mutiskos komentāros pastiprināts ar klasisku „melno pīāru" vai „kompromatu" - kādu neizpaužamu un tātad nepārbaudāmu prezidentam it kā zināmu informāciju.

Prezidents Bērziņš cenšas radīt priekšstatu, ka ir patstāvīgs. Tagad tieši viņam pienākas galvenā atbildība par valdības krīzes situāciju, kuru pats aktīvi veidojis. „Padzīdams Dombrovski", kā priecājas Nils Ušakovs, Bērziņš ir rīkojies pretēji paša bargajiem paziņojumiem, ka pēc Zolitūdes traģēdijas Latvijai esot vajadzīga rīcībspējīga valdība. Bet tagad omulīgā mierā atliek Ministru prezidenta kandidāta nosaukšanu vēl vismaz līdz 7.janvārim. Un redzam, ka viņam pat īsti nav priekšstata, kāda tad būtu, viņaprāt, „rīcībspējas ziņā kvalitatīvāka" valdība un kurš būtu kvalitatīvāks valdības vadītājs nekā Dombrovskis, un ko pats darīs tālāk. Esot „pietiekami daudz cilvēku, kas varētu uzņemties valdības vadīšanu", tomēr „reālus kandidātus" viņš gaidot no Saeimas partijām.

„Tam ir jābūt cilvēkam, kas ar savu darbību līdzšinējā vietā un laikā ir pierādījis, ka var darīt šo darbu," prezidents miglaini ieskicē savus kritērijus. Bērziņa paša darbība šajā laikā un vietā nepārliecina, ka viņš spēj darīt savējo.