Proti, lai gan notikumiem Balkānos teorētiski Krievijai vajadzēja ķerties pie sirds mazāk nekā Ukrainas "nodevībai", toreiz Kremļa bravūra gandrīz izraisīja bruņotu sadursmi ar Rietumiem.
Var to dažādi apzīmēt, bet Krimas gadījumā Krievija neatkāpsies, un pasaulē būs par vienu teritoriju ar starptautiski neskaidru statusu vairāk. Šķiet, salīdzinājums ar Piedņestru nav precīzs, jo vismaz formāli šī teritorija nav pievienota Krievijai, tādēļ varbūt pareizāk kā piemērus minēt strīdīgos apgabalus Indijas – Pakistānas kontrolētajās teritorijās.
Arī Eiropā ir bijuši šādi precedenti, piemēram, Trieste un tai pieguļošās teritorijas pēc Otrā pasaules kara, tikai diemžēl jāatzīst, ka pat Tito režīms Dienvislāvijā bija adekvātāks kompromisa meklējumu partneris nekā Putina Krievija. Līdz ar to, lai cik saprotamas ir emocijas "kā tā drīkst?!", ne mazāk svarīgs kļūst jautājums, kā Rietumi uz Krimas atņemšanu reaģēs.
Vispirms praktisks ierosinājums ukraiņu aktīvistiem Latvijā un viņu draugiem. Piketēšana pie Krievijas vēstniecības liekas loģiska, tomēr laikam gan nevienam nav ilūziju par to, vai tas kaut kā ietekmē vēstniecības darbinieku komfortu, par pašu valsti nemaz nerunājot. Tādēļ, iespējams, pareizāk būtu pulcēties pie to Eiropas valstu – piemēram, Vācijas – vēstniecībām, kuru valdību neizlēmīgums un gatavība upurēt jebko savu biznesa interešu vārdā starptautisko reakciju var novest līdz "ne cepts, ne vārīts" līmenim.
Atšķirībā no Kremļa, Rietumu valdībām tomēr varētu būt nepatīkami, ja tās publiski iezīmē kā līdzvainīgas Krimas atņemšanā un Krievijas nesodītības apziņā. Var apelēt pie vēsturiskās sirdsapziņas (Putina metodes atkārto nacistiskās Vācijas piekoptās un pārējās Eiropas tolaik pieciestās), var atgādināt, ka tā Eiropas spēcīgākajai un ambiciozākajai valstij uzvesties nepiestāv.
Nākamais jautājums ir par to, kā Rietumiem jāreaģē. Ekonomisko sankciju lietderīgums izraisa debates arī citu valstu gadījumā(Irāna, Ziemeļkoreja), jo patiešām nav pārliecības, cik šīs sankcijas sāpīgi skar konkrēto eliti, t.i., sasniedz mērķi. Un nevar arī nosodīt cilvēku kādā Latvijas uzņēmumā, kurš neatbalstītu šādas sankcijas, ja tās nozīmē darba zaudēšanu konkrēti viņam pašam.
Cita situācija gan ir ar Latvijā sazēlušajiem t.s. nerezidentu naudas apkalpošanas servisiem – ir grūti just līdzi kādam, kurš sankciju rezultātā nenopelnīs vēl vienu miljonu... Tātad sankciju ekonomiskais bloka sastāvdaļas izvērtējamas rūpīgi, lai tās būtu precīzas.
Paralēli ir iespēja pārtraukt sadarbību zinātnes, kultūras u.c. projektos. Daži Latvijā jau paguvuši novaidēties, ka kultūras cilvēki Krievijā taču neesot vainīgi par Putina politiku. Tas atgādina diezgan neauglīgās diskusijas par inteliģences atbildības līmeni jebkurā nedemokrātiskā sabiedrībā (Hitlera Vācijā, padomju Latvijā) – vai pietiek ar novēršanos klusējot, vai tomēr nepieciešama kāda aktīvāka rīcība.
Tomēr lai nu būtu – Ojāru Rubeni & Co. var saprast.Tomēr līdzšinējā pieredze liecina, ka tieši šādas metodes (vai piedraudēšana tādas lietot) ir efektīvas. Ekonomiskās sankcijas savulaik Dienvidāfrikai lielu skādi nenodarīja, savukārt tas, ka tās sportisti, zinātnieki – t.sk., ļaudis, kuri, iespējams, nekādi aparteīda piekritēji nebija – uz ilgiem gadiem kļuva par nevēlamiem citās valstīs, režīmu drupināja. Ja kādam liekas, ka arī šādas attieksmes paušanas formas Kremli tikai vēl vairāk saniknos, tad ir jautājums par to, ko nozīmē "vēl vairāk"? Vai tad tas, ko Krievija dara šobrīd, jau nepārkāpj jebkādas robežas?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
