Jānis Urbanovičs: Runā un rāda Patiesības ministrija  (742)

Novērojot, kā tiek atspoguļoti notikumi Ukrainā un ap to Latvijas masu medijos - drukātajos, sociālajos, elektroniskajos -, rodas sajūta, ka kaut kur tepat blakus ir apmetusies Patiesības ministrija no Orvela grāmatas. Kas uz to norāda? Pirmkārt jau propagandistu vēstījumu stabilitāte un vienveidība. Pēdējās nedēļās Ukrainas notikumu vērtējumi Eiropā un it īpaši ASV kļuvuši daudz plašāki un polifoniskāki, jo turienes analītiķi cenšas izskatīt visu strīdus pušu motīvus un rīcības, apsverot argumentus un novērtējot reālus notikumus, bet pie mums, ar retiem izņēmumiem, visi pūš vienā taurē. Pašas par sevi tādas lietas nemēdz notikt!

Ko citu kā Patiesības ministrijas departamentu tēlo Drošības policija, deklarējot, ka Krievijas prese „sašķeļ Latvijas sabiedrību", veidojot mītu par to, ka „varu Ukrainā esot sagrābuši fašisti"?  Pasarg' Dievs no Krievijas preses aizstāvēšanas, taču neesmu pārliecināts, ka tās darbības raksturošana ir LR Drošības policijas kompetencē. Vienā lietā piekritīšu: tādi teicieni kā „fašisma atdzimšana" lietojami uzmanīgi un vietā. Fašisms sākas ar ideju, ka viena nācija ir pārāka un cita - nepilnvērtīga, tāpēc Drošības policijas darbiniekiem lieti noderētu biežāk palasīt vietējas avīzes un ieskatīties Latvijas interneta portālos: tur viņi atradīs daudz ko interesantu sev no tīri profesionāla viedokļa.

Saprātīgi domājošam cilvēkam skaidrs, ka ukraiņu rīcībā ir vienīgais veids, kā iziet no pašreizējās krīzes un izvairīties no pilnas katastrofas: sapulcināt kopā dažādu partiju un viedokļu piekritējus un vienoties par to, kā dzīvot tālāk. Šāda vienošanās ir svarīga šodienai, bet vēl jo svarīgāka rītdienai. Jo priekšā sagaida ievērojamas grūtības - gan valsts, gan cilvēka līmenī. Sāks pieaugt cenas un mazināties ienākumi, palielināsies pensijas vecums, tiek ieviests stingrs budžeta ekonomijas režīms, pieaugs bezdarbs, samazināsies pabalsti. Būs nopietni jātiek skaidrībā ar korupciju - gan vertikālo, gan horizontālo. Neizbēgama fundamentāla ekonomikas pamatu transformācija u.c. Tas viss sāpīgi skars visplašākās iedzīvotāju masas.

Var gadīties arī tā, ka tagadējās ukraiņu paaudzes pārstāvjiem tā arī neizdosies nobaudīt saldos eirointegrācijas augļus, taču rūgto būs papilnam. Būs neapmierinātie, un tā turpināsies ilgi. Tāpēc ir svarīgi palīdzēt Ukrainai tagad vienoties savā starpā, panākt saskaņu un sapratni par bāzes lietām. Ja jau mūsu valstsvīri atzīst, ka Latvijai ir vismaz kaut kādas reālas iespējas ietekmēt situāciju Ukrainā - valsts vai cilvēka līmenī -, tieši pie saskaņas jāaicina visas puses, nevis jāuzrīda viena otrai. Atcerieties, cik daudz Latvijā dzīvo ukraiņu, krievu, baltkrievu, poļu, un padomājiet, ka lielākajai viņu daļai sirdī pašlaik mājo trauksme un skumjas.

Nevaru nepiekrist Mihailam Hodorkovskim, kaut arī mana attieksme pret viņu nav viennozīmīga un par pravieti es viņu neuzskatu, ka par jaunās Kijevas varas fatālo kļūdu kļuvusi krievu valodas oficiālā statusa atcelšana, kas izprovocēja neuzticības kāpumu un padziļināja šķelšanos starp Ukrainas austrumiem un rietumiem. Šī kļūda ukraiņiem būs jālabo arī visiem kopā.

Kā politiķim ar stāžu man ir redzams un skaidrs, no kurienes šādas kļūdas rodas un kas aiz tām stāv. Un šeit vaina nav pārmērīgajā ukraiņu emocionalitātē. Veidojot vispirms PSRS, pēc tām arī Krievijas sadrumstalošanas stratēģiju, Rietumi savulaik izdarīja vienu no likmēm uz nacionālismu. To, starp citu, lieliski var izsekot arī Latvijas vēsturē. Nacionālisms ir tāda lokomotīve, ko ļoti grūti piebremzēt un vēl grūtāk apturēt un pārvietot rezerves sliežu ceļā.

Ar visu sirdi un dvēseli nosodīdams šādas idejas un šādas metodes, vēlos aicināt visus atteikties no Patiesības ministrijas produkcijas lietošanas. Aiciniet talkā dzīves pieredzi un veselo saprātu. Atcerieties, ko teica profesors Preobraženskis: nelasiet padomju avīzes, bet ja citu nav - nelasiet nekādas!