"Eiropas Cilvēktiesību tiesa kopš 2005. gada vairākkārt nosodījusi Lielbritāniju par tās likumdošanu, kas liedz ieslodzītajiem iespēju piedalīties vēlēšanās. Tiesa arī norāda, ka valstis pašas var izvēlēties, kādām ieslodzīto grupām tās liedz vēlēšanu tiesības, tomēr pilnīgs aizliegums ir pretlikumīgs. Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons izteicies, ka doma par vēlēšanu tiesību piešķiršanu cietumniekiem viņā izraisa "fizisku nelabumu"."
http://ej.uz/ieslodzitobalsojums
Gada sākumā britu presē varēja vērot pamatīgu viļņošanos saistībā ar Tieslietu ministrijas lēmumu aizliegt sūtīt grāmatas personām, kas atrodas ieslodzījumā. Savukārt pavisam nesen Eiropas Cilvēktiesību tiesa paudusi nosodījumu par citu ieslodzījumā esošu personu tiesību ierobežojumu - liegumu piedalīties vēlēšanās. Varētu pamatoti nodoties pārdomām par cilvēktiesību stāvokli valstī ar tik senām demokrātijas tradīcijām, tomēr tas lai paliek citai reizei (un laikam jau arī citam autoram). Savā ziņā daudz interesantāks ir Lielbritānijas premjerministra izteikums, ka doma par vēlēšanu tiesību piešķiršanu ieslodzītajiem viņā izraisa "fizisku nelabumu".
Šāda reakcija šķiet visai dīvaina vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nezinu, kā jums, bet man ir pagrūti saprast, kā doma par balsojošu cietumnieku varētu būt nelabuma cēlonis. (Nav arī skaidrs, kas tā ir par domu. Vai mums būtu jāiztēlojas, kā kāds nemazgājies, dažādu atkarību nomocīts vīrs cietuma vēlēšanu iecirkņa urnā met savu vēlēšanu aploksni? Kāds sakars šim cietumnieka stereotipam ar katru atsevišķo personu, kas izcieš sodu ieslodzījumā? Bet varbūt runa ir par pašu principu, ka cietumniekiem ir tiesības balsot? Bet kā principi var izraisīt nelabumu?) Lai kā arī būtu, pieņemsim, ka šeit vainojama mana ierobežotā iztēle. Otrkārt, varētu vaicāt - kāpēc, runājot par ieslodzīto tiesībām, premjers uzskata par nepieciešamu informēt sabiedrību par savām sajūtām? Protams, ja vien nepieņem, ka sajūta (nelabums) tiek uzlūkota par argumentu minētajam ieslodzīto tiesību ierobežojumam.
Šāda nostāja daudziem noteikti šķitīs dīvaina, jo kā gan vienas vai vairāku personu izjusts nelabums var kalpot par iemeslu citu cilvēku brīvības ierobežošanai? Varbūt aiz šī izteikuma slēpjas kāds jauns atklājums pilsoņtiesību teorijā? Pat ja tā būtu, Kameronam pavisam noteikti nepienākas jaunatklājēja lauri. Patiesībā Kamerona paustā nostāja visnotaļ labi saskan ar tradīciju, kurā balstās daudzi mūsdienu tā saucamie konservatīvi noskaņotie politiķi. Iespējams, viens no spilgtākajiem šīs tradīcijas pārstāvjiem ir britu jurists lords Patriks Devlins (Patrick Devlin). Pagājušā gadsimta vidū Devlins bija viens no aktīvākajiem cīnītājiem pret homoseksuālu darbību dekriminalizāciju. Viņaprāt, homoseksualitāte ir saistīta ar izlaidību un atkarību; homoseksuālas darbības pēc būtības ne ar ko neatšķiras no narkotiku lie-tošanas, tāpēc tās abas ir jākriminalizē, jo tikai tā var saglabāt sabiedrības kopējo morāles kodolu un paglābt to no bojāejas.
Tomēr ne katrs drauds sabiedrības morālei ir jāierobežo ar likumu. Bet kā noteikt, kuras rīcības ir jāierobežo ar likumu, kuras nav? Liberālā sabiedrībā šī jautājuma risināšanā pieņemts vadīties pēc tā saucamā "kaitējuma principa", kura formulējums pieder Džonam Stjuartam Millam. Saskaņā ar šo principu valsts drīkst ierobežot indivīdus tikai tad, ja viņu rīcība rada tiešu kaitējumu citiem indivīdiem. Tomēr Devlinam šis kritērijs neder, jo viņš amoralitāti uzlūko par slimību, kas var vājināt sabiedrību, bet tas var notikt arī tad, ja rīcība tiešu kaitējumu indivīdam nenodara.
Devlina piedāvātais kritērijs ir riebums (disgust). Ja ierindas cilvēks ("vīrs Klapamas omnibusā", kā viņu dēvē Devlins) izjūt riebumu no domas par kādu rīcību, kas viņu tiešā veidā neskar, tad mēs varam secināt, ka šāda rīcība ir "tik pretīgs netikums, ka pati tās esamība ir pārkāpums". Riebumu savā argumentācijā izmanto arī amerikāņu ārsts un bijušais Prezidenta padomes bioētikas jautājumos priekšsēdētājs Leons Kass. Viņaprāt, atsaukšanās uz riebumu ir attaisnojama tāpēc, ka riebumā parādās būtiskas, laika gaitā veidojušās konvencijas, kas mūs pasargā no briesmām. Kass apgalvo, ka riebums "saceļas pret cilvēka patvaļas pārmērībām, brīdinot mūs nepārkāpt to, kas ir neizsakāmi dziļš". Devlins iebilda pret homoseksualitāti, savukārt Kasa kritikas objekts ir jauno biotehnoloģiju potenciālās iespējas, piemēram, cilvēka klonēšana, par kuras ļaunumu mums signalizē riebums, ko mēs it kā izjūtam. (Ja neizjūtam, tad, kā saka Kass, "seklas ir tās dvēseles, kas aizmirsušas drebēt".)
Lai arī Devlina un Kasa apsvērumi var nepārliecināt, tomēr nevar noliegt, ka tie uzdod visnotaļ jēdzīgu jautājumu - vai Milla "kaitējuma princips" ir pietiekams? Proti, vai tas aptver visu, ko mēs uzskatām par morāli nosodāmu vai ar likumu ierobežojamu? Palūkosimies, piemēram, uz dažiem amerikāņu psihologa Džonatana Haita (Jonathan Haidt) scenārijiem, kas aplūko noteiktu normu pārkāpumu bez kaitējuma nodarīšanas. "Ģimenes suni mājas priekšā notriec automašīna. Ģimenes locekļi ir dzirdējuši, ka suņu gaļa esot garšīga, tāpēc viņi beigtā suņa ķermeni sacērt gabalos un pagatavo pusdienas. Neviens cits to neredz."
Daudzi teiktu, ka šāda rīcība ir briesmīga. Tomēr no otras puses - vai kādam ir nodarīts kaitējums? Suns jau bija beigts, tātad nekādas ciešanas tam netika nodarītas. Turklāt tas bija viņu suns, tāpēc nevar arī teikt, ka šī rīcība būtu kaitējusi kādam citam cilvēkam. Bet tik un tā daudzi (lai gan ne visi) teiks, ka šāda rīcība ir nosodāma. Vai, lūk, vēl izaicinošāks scenārijs. "Kāds vīrs reizi nedēļā dodas uz lielveikalu un nopērk vistu. Pirms izcepšanas viņš ar to stājas dzimumattiecībās. Pēc tam viņš to izcep un apēd." Daudzos šis apraksts noteikti raisīs riebumu. Bet atkal varam jautāt - vai kādam tika nodarīts kaitējums? Nē. Vai apstāklis, ka rīcība izraisa riebumu, ir pietiekams iemesls, lai to uzskatītu par morāli nosodāmu vai pat aizliedzamu ar likumu?
Šie piemēri, šķiet, parāda, ka mūsu morālo vērtējumu līdzās "kaitējuma principam" nosaka arī citi faktori un noteikta (varbūt pat noteicoša) loma šajā procesā ir emocijām. Šajā gadījumā - riebumam. Haits apgalvo: "Ja mums nebūtu riebuma sajūtas, mums nebūtu arī svētuma sajūtas." Daudzas sabiedriski būtiskas normas un pieņēmumus, ka konkrētas vietas, priekšmeti, cilvēki utt. ir svēti, var pamatot tikai šādā veidā. Tomēr šāds skatījums slēpj arī vērā ņemamu bīstamību - galvenokārt tāpēc, ka riebums ir pietiekami spēcīga un neuzticama emocija.
Par to liecina arī nesenā vēsture, kad riebums tika izmantots par pamatojumu atsevišķu cilvēku grupu apspiešanai un stigmatizācijai. Devlinam riebumu izraisīja viendzimuma sekss, taču nemaz tik tālā pagātnē nav laiks, kad līdzīgu riebumu izraisīja seksuālas attiecības dažādu rasu pārstāvju starpā vai, piemēram, sievietes, melnādainie, ebreji utt. Riebums pavisam noteikti ir noderīga sajūta, ciktāl runa ir par tā saucamajiem primārajiem riebuma objektiem - fekālijām, līķiem, pūstošu gaļu, urīnu, siekalām, puņķiem utt. Tā ir sajūta, kas palīdz mums izvairīties no ēdiena vai citiem objektiem, kas var mums kaitēt.
Tomēr, kad riebums tiek saistīts ar homoseksuāļiem, sievietēm, ebrejiem utt., tad runa ir par projicētu riebumu, kad primāro riebuma objektu īpašības tiek attiecinātas uz cilvēku grupām vai darbībām. Nacistu propaganda atainoja ebrejus kā netīrus, smirdīgus un lipīgus insektus, kā vēža šūnas un tamlīdzīgi. Līdzīgā kārtā arī homoseksualitātes kritiķu fantāzijās figurē anālais sekss un fekālijas, reducējot homoseksualitāti uz dzīvniecisku aktu un atņemot tai visu cilvēcisko, kas šīs attiecības raksturo. Projicētais riebums visbiežāk ir balstīts maldos. Vispirms jau maldos par nīstamās cilvēku grupas dzīvnieciskumu, bet, otrkārt, arī maldos par savu pārākumu. No šāda viedokļa Kamerona izteikums ir vāja, tomēr nepatīkama šīs riebuma politikas atblāzma.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
