Foto: LETA
Zināms nevainības prezumpcijas princips. Cilvēks ir labs, kamēr nav pretējas informācijas. Galvenais princips darbam ar ierobežotas pieejamības materiāliem ir, ka cilvēks tiek iepazīstināts un strādā tikai ar materiāliem, kas nepieciešami viņa darbam.

Piemēram, man, kā cilvēkam, kas bijis izsūtīts uz Sibīriju, PSRS laikos bija tikai otrās kategorijas pielaide, bet, kad es strādāju ar zinātniskajiem pētījumiem un mana darba sakarā vajadzēja iepazīties ar jau veiktajiem pētījumiem, tad es tos saņēmu. Zinātnisko pētījumu pārskatu aizmugurē tika veidots personu saraksts, kuriem ir tiesības iepazīties ar šo darbu. Dažreiz es biju sarakstā darbam ar augstākās slepenības grifu.

Saeimas deputāti ir Latvijas pilsoņu ievēlēti pārstāvji, kas, atbilstoši Satversmē noteiktajiem principiem, strādā savu vēlētāju labā. Nevienam nav tiesību ierobežot viņu darbību, kamēr deputāts ievēro Latvijas normatīvos aktus. Tas nozīmē, ka deputātiem nebūtu jāpierāda, ka viņi ir Latvijas patrioti.

Deputātus pārbauda un testē vēlētājs. Deputātu kandidāti sniedz par sevi visu pieprasīto informāciju, un vēlētāji ar to iepazīstas un izdara savu izvēli. Drošības institūcijas un nevalstiskās organizācijas pārbauda sniegtās informācijas pareizību. Kā jau praksē notiek deputāta kandidāts tiek vērtēts, vai viņš nav bijis PSRS varas iestāžu ziņotājs. To darīja, ja nekļūdos, SAB, kad šie arhīvi ("čekas maisi") bija viņu rīcībā. Tas ir loģiski un pareizi.

Deputāti, pildot savus pienākumus, strādā dažādās komisijās. Ja komisijā tiek apspriesti ierobežotas informācijas materiāli, tad deputātiem vajadzētu parakstīties par informācijas neizpaušanu. Informācijas noplūdes gadījumā vainīgie ir jāsoda. Nav loģiski, ka kāda institūcija ierobežo viņu darbību, pat nepamatojot savu lēmumu. Deputāts var saslimt garīgi vai fiziski. Piemēram, kļuvis atkarīgs no alkohola, narkotikām, spēlēm kazino, tad vajag to skaidri pateikt pašam cilvēkam un sabiedrībai, dot laiku, ja deputāts var un piekrīt, laboties. Tad pieņemt lēmumu par deputāta spējām pildīt savu pienākumu.

Interesanti, kā šādus jautājumus risina citās valstīs? Pēc kāda karavīra, kurš pirms vairākiem gadiem mācījās ASV militārajā koledžā mutiski stāsta, ASV karavīram ir jāatbild tikai uz vienu jautājumu: "Vai apzināti esot nodevis kādu informāciju, kas nebija paredzēta, pildot savu darbu, svešiem cilvēkiem?"

ES Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi Latvijai sakārtot jautājumus, kas skar pielaides. Cik var saprast no plašsaziņas līdzekļiem, tad nekas nav izdarīts šajā jautājumā. Žēl, jo tas skar daudzus cilvēkus, kam atsakot pielaides iegūšanu, viņus atstāj bez darba vai ierobežo viņu darba izvēles iespējas.

Daži konkrēti piemēri un mani komentāri:

Elita Dreimane ignorējusi vairākkārtējo SAB aicinājumu ierasties uz pārrunām. 29. marts 2015. http://www.delfi.lv/news/national/criminal/dreimane-ignorejusi-vairakkartejo-sab-aicinajumu-ierasties-uz-parrunam.d?id=45754052#ixzz3VnEFBUx8

Vai tikai iemesls nav tajā faktā, ka Valsts kancelejā strādā cilvēki, kam sirdsapziņa neļauj klusēt, kad tiek veikti valstij neizdevīgi darījumi, izzagta valsts. Tad ir labs ierocis - manipulācija ar pielaidēm.

Daudzi ir paši izbaudījuši šo sistēmu vai ir redzējuši, kā tas notiek ar paziņām. Es nevaru saprast, kā tas varēja būt un kā interesēs bija Jūras spēku (JS) visiem vecākajiem virsniekiem ar pieredzi atņēma vai neiedeva pielaides. Piemēram, Andrejs Zvaigzne - pirmā ranga kapteinis, papildus beidza divas JS mācību iestādes ASV, un daudzi domāja par jauno un perspektīvo Latvijas JS komandiera kandidātu, bet nekā. Ilmārs Lešinskis, tagad jau miris, bet sarakstu varētu turpināt. Kopējs ir tas, ka viņi ir mācījušies PSRS laikos dažādās militārajās mācību iestādēs un daudziem sievas nav latvietes.

Skatot tikai vienu - aizsardzības - jomu. Vai tas saliedē sabiedrību, ja Latvijas Aizsardzības spēkus un NBS veidoja daudzi virsnieki, kas mācījās un dienēja PSRS laikā, un pēc tam viņiem bija jāaiziet? Katrs var padomāt un izvērtēt, vai tas ir Latvijas interesēs.

Tā bija, arī veidojot Latviju 20. gadsimta sākumā, kad daudzi vairs nezina pirmo Latvijas armijas Virspavēlnieku cara armijas ģenerāli Simsonu.

Elitai Dreimanei ir versija, kāpēc kļuvusi 'nevēlama' http://www.delfi.lv/news/national/politics/dreimanei-ir-versija-kapec-kluvusi-nevelama.d?id=45747624

Tas patiešām ir uzmanības vērts jautājums, kuru var iedalīt divās daļās.

1. "VK vienmēr ir sniegusi profesionālus un objektīvus atzinumus, nepakļaujoties jebkādai ietekmei tos mainīt vai mīkstināt, pieskaņojot tos nepieciešamajai situācijai," aģentūrai LETA apgalvoja E.Dreimane. Viņa atgādināja, ka VK ir sniegusi atzinumus gan "airBaltic", gan "Parex", gan "Citadeles", gan "Pasažieru vilciena" un "Winergy" lietās. Tāpēc viņai ir radies iespaids, ka nevēlama kļuvusi VK ilgtermiņa darbības rezultātā. Esot skaidrs, ka šo lielo uzņēmumu lietas ir ļoti svarīgi jautājumi, kas skar visdažādākās intereses. Tad jautājums ir par cilvēkiem, kuru intereses ir skartas, un galvenais - daudzas pieļautās kļūdas no izpildvaras puses ir palikušas "b ā r e n ī t e s".

2. Par pielaidēm. Šajā jautājumā ir daudz problēmu. Piemēram, katrs var pats izdarīt secinājumus. noskatoties un noklausoties, kas un ko teica www.ntv.ru/novosti/1342376/video/. Tas raisa dažus jautājumus.

1) Iznāk, ka tādiem cilvēkiem kā Andrejs Dudarevs ir pielaides, bet dažiem Saeimas deputātiem un ministriem tās nepiešķir. Tad valsts likumdošanas vara un izpildvara nav uzticamas?

2) Vai tiks izvērtēti cilvēki, kas piešķīra A.Dudarevam pielaidi, to kompetence un darbības mērķi? Ir zināmi piemēri no mūsu kaimiņvalsts Igaunijas, kur augsta līmeņa drošības struktūru vadītāji vienlaikus strādāja citas valsts labā. Ar pielaidēm viņiem viss bija kārtībā.

3) Vai nerodas aizdomas par politiskajām interesēm, piešķirot cilvēkiem pielaides? Interesanti, cik daudz cilvēku uzticas esošajai sistēmai.

Mana pieredze. Esot NBS AŠ priekšnieka amatā, man bija augstākā pielaide. 2004.gadā tiku ievēlēts un MK apstiprināts uz 4 gadiem NAA rektora amatā. 2005.gada janvārī vajadzēja pagarināt līgumu par dienestu NBS. Parasti pagarina uz 5 gadiem vai uz MK noteikto laiku. Man pielaidi pagarināja tikai uz trijiem mēnešiem, jo pirms 60 gadu dzimšanas dienas 13.aprīlī man paziņoja, ka nav pielaides un es demobilizējos. Pēc Valsts prezidentes padomnieka teiktā, viņa negribēja parakstīt pavēli par manu atvaļināšanu.

Sāku strādāt NAA profesora amatā un vadīju Aizsardzības zinātņu centru (AZC). Drīzumā NATO Transformācijas štāba vadība uzaicināja piedalīties darba grupā CD&EWG, vēlāk es darbojos arī NATO ģenerālsekretāra padomnieku darba grupā. Biju Latvijas pārstāvis ES Drošības un kosmosa darba grupā.

Vēlāk man un maniem kolēģiem AZC tika noformētas NATO un ES pielaides. Tad 2013.gadā man un maniem AZC kolēģiem NAA drošības struktūras pārstāvis uzdeva jautājumu, vai bija vajadzīga darbā pielaide un saņemot atbildi "nē", jo man patiešām neviens nejautāja par pielaides esamību, lika uzrakstīt, ka pielaidi nevajadzēja. Tas bija visiem profesoriem, kurus pēc tam atstādināja no darba AZC.

Sākot darbu 11. Saeimā, man tika noformēta pielaide. Tad mani izsauca Saeimas Sevišķās lietvedības pārstāve un pateica, ka Publisko iepirkumu un revīzijas (PIRK) komisijas vadītāja ir pateikusi, ka pielaides nevajag un lūdza man nodot pielaidi. Es tā arī izdarīju. Neatņēma, bet es to atdevu, jo nebija vajadzīga.

Sākot darbu 12. Saeimā, izlasu "Delfos", ka man un Jānim Ādamsonam netiks izsniegta pielaide. Es neesmu to prasījis un nekādus dokumentus formējis, kā arī nekādu rakstisku paziņojumu no drošības struktūrām neesmu saņēmis. Komentāros es rakstīju: "Vai visiem Saeimas deputātiem ir pielaides, ja tikai par diviem tiek rakstīts, ka tā netiks izsniegta?" Vai tas neizskatās dīvaini?

Man bija nedaudz sarežģīti atbildēt, kad man, politiski represētam, 25.martā jautāja cilvēki, ar kuriem biju izsūtīts uz Amūras apgabala Tigdas rajonu, un paskaidrot, kas notiek Latvijā? Vienu varu teikt - Vērtējiet cilvēkus pēc viņu padarītajiem darbiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!