Pēc tam vairāk nekā 200 dienu nežēlīgās kaujās prokremliskie grupējumi lidostu tā nolīdzināja, ka ukraiņiem nācās atkāpties pāri stepei uz Piski ciemu. Agrāk šis ciems bija kaut kas līdzīgs "Doņeckas Mārupei" - vieta ārpus lielpilsētas, kurā turīgie doņeckieši labprāt cēla savas mājas. Tagad mājas pārvērtušās par graustiem, ko drūmā apņēmībā aizstāv Nacionālā gvarde un Brīvprātīgais korpuss.
Karš un (pa)miers
Tagad nelietojamā lidosta bija pati modernākā visā NVS valstu teritorijā - to tikai divus gadus pirms iznīcināšanas kapitāli pārbūvēja, gatavojoties 2012. gada Eiropas futbola čempionātam. "Manuprāt, tas ir teju vai simboliski: ieņemot Donbasu, separātisti iznīcināja pašu modernāko un attīstītāko objektu visā reģionā," vēlāk saka Dr Argita Daudze, mūsu vēstniece Ukrainā. "Diezin vai tas tika domāts speciāli, bet iznākums ir zīmīgs: separātisti pielika milzu pūles, lai sagrautu vienīgo īsti eiropeisko Doņeckas gabaliņu."
Kopš tā laika hibrīdkarš un antiterora operācija savu raksturu mainīja vairākas reizes. Vispirms ukraiņu operācija Donbasa teritorijas atbrīvošanai turpinājās līdz pat vasaras beigām, samazinot teroristu kontrolē esošās teritorijas vairāk nekā uz pusi. Atbrīvotas tika separātistu apsēstās Slovjanska, Kramatorska un citas pilsētas. Tad Minskas sarunu rezultātā iestājās pamiers, kuru teroristi lauza janvārī, uzsākot kontrofensīvu.
"Antiterora operācijas štābs ir pilnīgi pārliecināts, ka mums izdosies noturēties!" - tādas ziņas no štāba iekšienes pienāca jau separātistu ofensīvas pirmajā naktī. Tā arī notika - Mariupole noturējās, pateicoties pirmkārt pašu pilsētnieku izveidotajai ierakumu joslai. Volnovaha, Širokine, Stanicja Luhanska, Ščastje un citas mazākas pilsētas kļuva par ukraiņu spēku priekšposteņiem. Separātistiem izdevās sagrābt vienīgi Debaļcevi. To ieņemot, "separi" savā pretuzbrukumā apstājās, un Minskas sarunu otrais raunds beidzās ar jaunu pamieru. Kurš atkal netiek ievērots.
Visiem zināms: pilsētas ir jāielenc un jādodas uz priekšu, atstājot aizmugures vienības pilsētu aplenkšanai un lēnai pretestības iznīcināšanai. Kāpēc Donbasā abas puses jau gadu rīkojas pretēji acīmredzamai militārajai ābecei? Lieta tāda, ka Ukrainas bezgalīgajā melnzemes stepē, kur reizēm desmitiem kilometru tālu nav neviens kociņš vai krūmiņš (iedomājieties Zemgales plakano ainavu, tikai visas Baltijas platībā!), pozīciju aizstāvjiem ir nepieciešams jelkāds aizsegs, kurā aizķerties.
Ciemu un pilsētu ēkas, pat pilnīgi sagrautas, stepē parasti ir vienīgās, kas šim nolūkam noder. Tāpēc arī niknas cīņas par katru "ģerevņu", kuras līdz tam kādam bija vajadzīgas tikai reizi četros gados - lai vietējie nodotu balsis par Reģionu partiju.
Propaganda pāri visam
Paradoksāli, bet par notikumiem Donbasa frontē vissliktāk informēti ir... paši donbasieši. Propagandas ietekmē un uzticamu ziņu nepieejamības dēļ Doņeckas un Luhanskas "teroristu republiku" iekšienē palikušie mierīgie iedzīvotāji gribēdami jau gandrīz gadu nav varējuši iegūt kaut cik uzticamas ziņas par savā reģionā notiekošo. Lūk, kā šī situācija atainota jaunajā grāmatā "UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija":
"Visi Doņeckas interneta resursi un laikraksti ieturējuši ukrainisku nostāju, cik vien ilgi spējuši. Tas ir iemesls, kāpēc separātisti bija spiesti veidot savu drukāto propagandas apkārtrakstu un dažādus interneta resursus no nulles - esošie mediji viņu pusē nepārgāja. Uzņēmēji ar reklāmas līgumiem atbalstīja vietējos medijus, kas pauda demokrātijas, likuma varas un valstiskuma idejas viņu vietā. Pat vissmagāk terorisma piemeklētajos apvidos lasītāji arvien atrada iespējas, kā mediju redakcijām nosūtīt savus novērojumus, ziņas un fotogrāfijas - arī tajos gadījumos, ja viņiem pēc tam nebija iespēja redzēt piesūtīto materiālu publicētā veidā. Tomēr ar laiku tas deva arvien mazāku jēgu: internets nestrādāja arvien biežāk, bet pasts drukāto presi nav piegādājis jau vairāk kā pusgadu.
Lielākais televīzijas tornis Donbasā atradās pie Slovjanskas - vēl viens iemesls, kāpēc kaujas par šo apvidu bijušas tik niknas. Ukrainas armijai atgūstot torni, teroristi to aiziedami sagāza, tāpēc abām pusēm jāpārvar grūtības, lai nodrošinātu savu iecienīto TV kanālu pārraidi. Pilsētās, kur vēl darbojas kabeļtelevīzijas tīkli, prokremliskie spēki "injicē" savu signālu tieši apraides tīklā, kurš nonāk vairumā mājsaimniecību.
Viņi straumē savus ziņojumus, kas ierakstīti vietējā studijā, pa virsu Krievijas TV kanālu signālam, ik pa brīdim to pārraujot, nolasot savus paziņojumus un tad atgriežoties pie oriģinālās programmas. Bieži ekrāna apakšā rotē patvaļīgi pievienota ziņu rinda ar DNR propagandas virsrakstiem. Lai brīdinātu skatītājus par katra kanāla simpātijām, vietējie kabeļu operatori pēc savas iniciatīvas pievienojuši prokrieviskajiem kanāliem augšējā stūrī melni-sarkani-zilu karodziņu, kam pa virsu uzlikts Krievijas divgalvainais mutantu ērglis. Ukraiņu kanāliem -dzeltenzilais karodziņš līdz ar uzrakstu "Єдина Країна".
Pati galvenā Donbasa okupācijas atšķirība no Krimas ir plāna trūkums. Ja Krimas aneksija sākās pēc strikta un precīza Kremļa sastādīta grafika, kam Ukraina, tajā brīdī iedama cauri revolūcijas smagākajai fāzei, neko nespēja likt pretī, tad tagad separātisti ir tie, kuriem nav nekāds plāns. Doņeckas "tautas republikā" notiekošie varas strīdi starp pašpasludinātajiem "tautas mēriem", "tautas ministriem" un militāro formējumu vadoņiem norāda uz to, ka šoreiz viņiem galvenais ir nevis kāda militāri politiska māsterplāna izpildīšana, bet gan laupīšana un salaupītā pārdale savā starpā.
Tās ir sliktas ziņas Ukrainas austrumu iedzīvotājiem, bet labas ziņas visai pārējai Ukrainai. Krimas aneksijas laikā, kur vienai pusei bija rūpīgi izstrādāts plāns un plašs visu veidu līdzekļu klāsts, zaudētājiem nebija nekādas izredzes. Donbasa situācijā plāns nav bijis ne Ukrainas republikai, ne separātistiem. Arī resursi (militārie, politiskie, informatīvie un izlūkošanas) gan vieniem, gan otriem ir salasīti uz ātru roku. Paradoksāli, bet tās ir labas ziņas: šoreiz Ukrainas tauta un tās ienaidnieki vismaz ir vienādās izejas pozīcijās." Tiktāl - fragmenti no grāmatas.
Latvija un mūsu informatīvie resursi
Gadu skatoties uz prokremlisko darboņu visatļautību, kura neizbēgami atspoguļojas arī Latvijas infomatīvajā telpā, pie mums izskanējušas dažādas idejas. Pazīstamākā no tām - krievvalodīgi eiropeiska televīzijas kanāla mākslīga veidošana, kura kopumā izskatās diezgan bezperspektīva. Proti, ja šādu kanālu izveidotu un tiešām atrastu naudu tā uzturēšanai ilgtermiņā, gluži vienkārši nevarēs atrast pietiekami pieredzējušus un kvalificētus darbiniekus, kam krievu valoda ir dzimtā - teju visus profesionāļus, kam nav "vate galvā", šobrīd ir nosmēlis interneta medijs Medusa.io. Tā kā viņi bāzējas Rīgā, bet faktiski pelna lielajā Krievijas tirgū, viņu piedāvātās algas mēs nespēsim pārmaksāt.
Bet mūsu mazais mediju tirgus tomēr pats jau ir parādījis atbildi, kā mēs varam stiprināt latvisko saturu un tādā veidā mazināt hibrīdkara metožu ietekmi uz mūsu sabiedrību. Šonedēļ Valsts Kontrole nāca klajā ar jaunajiem revīzijas atzinumiem, kuros galvenais punkts - valsts iestādes sākušas maksāt neattaisnotus avansus par precēm, pakalpojumiem un darbiem, ko piegādātāji pēc tam faktiski nemaz nav veikuši.
Citu iestāžu vidū visvairāk izceļas Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kas - Valsts Kontroles ieskatā - nav efektīvi rīkojusies ar līdzekļiem 1 843 070 eiro apjomā. NEPLP samaksājusi naudu Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio, taču atzinumā lasāms, ka minētās summas apjomā šī nauda nav tikusi izlietota valstiskā satura radīšanai un pārraidīšanai.
Tikmēr citu ainu zīmē audita rezultāti tajā valsts pasūtījuma daļā, kuru izpildījušas t.s. "mazās televīzijas", kam kopumā tika deleģēta satura radīšana miljona eiro apjomā. Valsts Kontrole konstatējusi - ziņu kanāls "Rīga TV24" patiesībā naudu atstrādā ar uzviju, sagatavojot par 22 raidījumiem "Globuss" vairāk, nekā sākumā bija solīts, bet tiešraides no sērijas "Te un tagad" pārraidītas teju 100 reizes vairāk, nekā valsts pasūtījums pieprasījis. "Re:TV" nav izpelnījusies vispār nevienu aizrādījumu. Pārmetumi izteikti vien OTV kanālam par 55 tūkstošiem, taču vienlaikus valsts kontrolieri konstatējuši, ka neatbilstība radusies dažādas uzskaites dēļ un līdz šim brīdim jau ir izlabota.
Līdz ar to Valsts Kontroles atzinums liek nonākt pie interesanta slēdziena: jāstiprina ir ne vien sabiedriskie mediji, bet gan valsts pasūtījums kā tāds, ļaujot tā rezultātiem ieplūst un izpausties dažādās mediju vidēs. Sabiedriskajiem medijiem jābūt lielajiem, stabilajiem enkuriem mediju vidē, kamēr valsts definētā pasūtījuma mazākās daļas var izpildīt citi mediji, kuri uz to piesakās konkursa kārtībā. Īpaši noderīgs atbalsts tas būs mazajiem reģionālajiem medijiem, tajā skaitā Krievijas pierobežā - mazās redakcijas, reģionālās radiostacijas utt. sevišķi smagi apdraud auditorijas novecošanās, iedzīvotāju aizbraukšana un līdz ar to ieņēmumu bāzes izzušana.
Ja vietējie mediji nespēj saražot kvalitatīvo saturu, bet iedzīvotāji - par to samaksāt, tā iztrūkums aizpildās ar prokremliskajiem satura izstrādājumiem, kas pieejami par brīvu, pie kam smadzenes atmiekšķējošos kvantumos. Aktuālais priekšlikums ir - redzot labos rezultātus, mazajiem medijiem paredzēto daļu palielināt 15% no valsts pasūtījuma. Naudas izteiksmē papildus nepieciešamais aptuveni saskan ar Valsts Kontroles minētajiem 1,8 miljoniem, tātad valsts budžeta naudas pārdale nebūs nepieciešama.
Ne katrā reģionā pie mums ir tādi patriotiskie uzņēmēji kā Donbasā, kuri būtu gatavi par savu naudu uzturēt valstiski noskaņotus medijus. Patiesībā tikai retajā tādi atradīsies. Par laimi, mums ir idejas, kā no pašreizējiem resursiem izspiest vairāk un strādāt uz to, lai Donbass paliktu vienīgi pašā Donbasā.
Resursi: Valsts Kontroles dokumenti http://nra.lv/latvija/141433-valsts-kontrole-neplp-neefektivi-izterejusi-rekordsummu.htm
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
