Spoži to nesen demonstrēja viens no šādiem konjunktūras "ekspertiem" apgalvojot, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pati vien esot vainīga, ka ilgi un pamatīgi gatavotā, no koalīcijas politiķiem oficiāli pieprasītā un Latvijai patiešām ļoti nepieciešamā koncepcija par jauna Latvijas sabiedriskā medija izveidi ir tikusi nomuļļāta politiskās neizlēmības purvā.
Sak, no slimās galvas uz veselo: vajadzēja paredzēt šo Latvijas specifiku un ar neērtām neatkarīgu mediju stiprināšanas reformām pie politiķiem vispār neiet. Būtu vajadzējis paklusēt, iekurnēt sev vajadzīgu sabiedrības noskaņojumu, visupirms jau padomāt par koalīcijas personību interesēm un tikai tad, varbūt, varētu mēģināt iepīkstēties par to, ka Latvija ir pēdējā no trim Baltijas valstīm, kur sabiedriskā televīzija un radio aizvien vēl ir šķirti un saimnieko katrs par sevi. Igauņi un lietuvieši ir sapratuši, ka apvienots medijs ir stiprāks un efektīvāks, mēs līdz šai atziņai vēl ejam (vai apzināti no tās attālināmies).
Kamēr politiķi ērti mīņājas, bet "eksperti" turpina bubināt un raukt pieres, abu sabiedrisko mediju vadībām ir jābūt atbildīgām un jāturpina attīstīties, jo, piemēram, LTV gadījumā - aptuveni 40% no uzņēmuma izmaksām ir jānosedz saviem spēkiem. Tātad ir jāpiedalās reklāmas tirgū un jācīnās par reitingiem asas konkurences apstākļos.
Tā kā tie ir sabiedriskie mediji, tad papildus sabiedrības pieprasījumam ir jāievēro arī sabiedrības informēšanas, iesaistes un izglītošanas vajadzības, raidot un rādot ko vairāk par reitingu audzēšanas motīvā mērcētiem izklaides šoviem un seriāliem.
Viena liela projekta, piemēram, nacionāla seriāla uzņemšana, ir vairāku gadu darbs ar neviendabīgu naudas plūsmu, kur nevar tikt izmantota strikti nomērītu, nemainīgi lineāru maksājumu pieeja. Situācija mediju tirgū mainās nepārtraukti un sabiedriskajiem medijiem ir jāmainās tai līdzi. Tieši neadekvātā sabiedrisko mediju finansēšanas modeļa kontekstā būtu jāvērtē Valsts kontroles (VK) nesen izteiktie pārmetumi LTV un LR par to, ka daļa no medijiem piešķirtās naudas tiek pārcelta uz nākamo gadu vai produkts par šogad avansā samaksātu naudu ēterā parādās nākamajā gadā.
Katrai no VK ziņojumā minētajām pozīcijām ir pamatojums, kas izriet no LTV un LR kā uzņēmumu darbības specifikas, tāpēc nevajadzētu abas minētās valsts SIA mērīt tikai pēc valsts iestāžu ģīmja un līdzības. Atkārtošos - primāri tie ir mediju uzņēmumi, kas konkurē un konkurēs ar komercmedijiem par katru skatītāju un klausītāju.
VK ziņojuma kontekstā īpaši uzskatāmi izgaismojas absurdā situācija, kas no vienas puses LTV un LR prasa attīstīties kā uzņēmumiem (reklāmas ieņēmumi), bet no otras - attur no attīstības (risks būt "zem sitiena"). Jauns risinājums nav jāsacer, tas noskatāms pie kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā. Sabiedriskā medija iziešana no reklāmas tirgus šādā kontekstā ir saprātīgs risinājums, kas apskatāms kopā ar sabiedriskā medija finansēšanas modeļa maiņu, jo trūkstošais finansējums būs jākompensē un diezin vai politiķiem būs dūša balsot, piemēram, par 40% lielāku dotāciju LTV. \
Lietuvas modelī sabiedriskais medijs tiek finansēts no valsts un pašvaldību ienākumu nodokļa (1,5%) un no akcīzes nodokļa (1,3%), kas nodrošina medijam neatkarību un spēju plānot savu darbu ilgtermiņā. Līdzīgi kā komercmedijiem, kuri plāno savu budžetu, paļaujoties uz reklāmas ieņēmumiem.
Kā NEPLP vadītājs esmu vienmēr aizstāvējis vienota sabiedriskā medija ideju un arī palieku pie šīs pārliecības, jo šis gluži vienkārši ir loģiskākais solis nacionālā medija stiprināšanai mūsu valstij mediju tehnoloģiju saaugšanas apstākļos un mums visiem izšķiroši nozīmīgā laikā.
Tāpēc finansēšanas modeļa maiņa ir jāskata kopā ar šo reformu, kas ir nacionālā, sabiedriskā medija darbības efektivitātes jautājums - izšķirošs konkurējot ar Krievijas lielbudžeta mediju produktiem par skatītājiem un klausītājiem, kuri mediju saturu patērē (un patērēs) krievu valodā. Un tāpēc es nevaru piekrist apgalvojumam, ka NEPLP rūpīgi gatavotā koncepcija, kas guva arī ārvalstu ekspertu atbalstu (sk. http://neplpadome.lv/lv/sakums/sabiedriskie-mediji/sabiedriskais-pasutijums/jaunais-sabiedriskais-elektroniskais-medijs/), tagad tiek pozicionēta kā "politiski neiespējama".
Kāpēc un kam neiespējama? Netiešiem un tiešiem Putina agresijas un autoritārisma atbalstītājiem? Lai mūsu nacionālā informācijas vide būtu mākslīgi novājināta pret Krievijas izvērsto informācijas karu? Atgādināšu, ka īpašu memorandu Latvijas Sabiedriskā medija atbalstam ir parakstījuši vairāki desmiti sabiedrībā pazīstamu cilvēku (to skaitā LTV valdes locekļi, bijušais LR vadītājs un arī tagadējais LR valdes priekšsēdētājs), koncepciju NEPLP pieņēma vēl 2013. gada 7. janvārī un šis dokuments ir spēkā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
