Raivis Dzintars: Par bēgļiem jeb kur ir atvērtības robežas  (460)

Valsts, kura nesen pret savu gribu jau ir uzņēmusi imigrantus skaitā vismaz pusi no pašu tautas, nevar vairs izrādīt labo gribu, izlīdzot jauniem pajumtes meklētājiem. Latvija, tāpat kā Igaunija objektīvi atšķiras no citām Eiropas Savienības valstīm ar to, ka pagājušajā gadsimtā mēs esam piedzīvojuši prātam neaptveramus vardarbīgas imigrācijas viļņus.

Vācijā pamattauta veido 91,5% no iedzīvotāju kopskaita, Itālijā - 91%, Spānijā - 86%, Grieķijā - 93%, tikmēr Latvijā pēc okupācijas latviešu bija tikai mazliet vairāk par pusi. Pašlaik latvieši ir mazliet virs 60% no iedzīvotāju kopskaita.

Latvija nedrīkst ļauties pierunāšanai šajā jautājumā. Atšķirībā no citām valstīm, kurām jauna imigrācija ir tikai viena no problēmām, mums tas ir kritiski sāpīgs jautājums. Nekas neliecina, ka šodienas bēgļiem no Āfrikas nesekos arvien jauni. Piekrītot solidāri uzņemt bēgļus kaut vai simboliskā skaitā, mēs padarām daudz grūtāku iespēju atteikties no šādas "labdarības" nākamajās reizēs. Latvijai savs īpašais stāvoklis Eiropas Savienībā ir jāpamato tagad. Mēs varam diskutēt par veidiem, kā izrādīt solidaritāti, bet tas nevar notikt ar bēgļu uzņemšanu Latvijā.

Vai žēlsirdības trūkums?

Nostāja pret imigrāciju nenozīmē vienaldzību pret Āfrikas cilvēku likteņiem. Esmu pārliecināts, ka katrs, kuram ir sirds krūtīs, jūt līdzi cilvēkiem, kuriem spiestu apstākļu dēļ nākas pamest savas mājas. Diemžēl šo līdzjūtību pavada skaudrā apzināšanās, ka centieni palīdzēt ar savām mājām nozīmētu, ka mājas pazaudētu mūsu pašu tautieši, pašu bērni un nākotnē viņu bērni. Mēs nevaram pārcelt visu Āfriku uz Eiropu. Tad nākamie, kam būs jāpārceļas, būs paši eiropieši. Latvijas gadījumā regulāra un masveidīga bēgļu uzņemšana būtu pašnāvība, turklāt komplektā ar apziņu, ka šī pašnāvība problēmu neatrisina, bet tikai padziļina.

Vai ksenofobija un rasisms?

Imigrācijas atbalstītāji mēdz ar šādiem apzīmējumiem mētāties pret tiem, kas viņiem nepiekrīt. Nostāja pret imigrāciju tiek skaidrota ar nepatiku pret citām ādas krāsām vai citām mentalitātēm. Tā ir maldināšana. Ja kādam ir šāda nepatika, tad viņi ir stiprā mazākumā. Problēmas cēlonis nav kāda ādas krāsa vai tautība. Problēmas cēlonis ir tajā, ka aizvien vairāk tiek noārdītas teritoriālās robežas starp dažādas kultūras, valodas un citu sociālo pazīmju sabiedrībām. 

Citiem vārdiem sakot, vienā teritorijā būtu jādzīvo kultūras, valodas un lielo kopīgo mērķu ziņā vienotai sabiedrībai. Ar retiem izņēmumiem mēs visi gribam dzīvot tādā vidē, kur galvenās vērtības un tradīcijas ir līdzīgas arī mums apkārtējiem. Tā ir tik pat dabīga vēlme kā sava māja, kā sava ģimene vai kā atbalstošu draugu un domubiedru loks.

Valstij ir jābūt šīs vēlmes piepildījumam. Mūsdienās, kad Eiropas robežas ir atvērtas, māju sajūtu nodrošināšana, ir vienīgais, ar ko var motivēt tautiešus dzīvot savā valstī. Mantiskie labumi kaut kur citur vienmēr var vilināt spožāk.

Tad varbūt integrācija...?

Ja integrācija ir mēģinājums kaut kādā veidā mazināt vai iznīdēt vēlmi dzīvot savas valodas un kultūras vidē, tad tā ir nolemta neveiksmei. Šādi mēģinājumi rada un radīs stipru pretestību, kas reizēm var pat izpausties agresīvās un neracionālās formās. Tam nav attaisnojuma, bet tai pat laikā ir skaidri saskatāma cēloņsakarība: kad ar naudas un propagandas palīdzību mēģina piespiest atteikties no cilvēkiem svarīgā vai pat svētā, tad rodas asa pretreakcija.

Savukārt, ja integrācija ir mēģinājums cilvēkus, kas nākuši no atšķirīgas vides, iekļaut attiecīgā kultūras un valodas sabiedrībā, tad šie centieni ir pareizi un saprotami. Bet... Arī tad līdz zināmai robežai. Mazākums nevar integrēt vairākumu. Veselīgu un dabīgu integrācijas piemēru redzam dažādās latviskās pilsētās Latvijas novados, kur citas etniskās izcelsmes cilvēki komunikācijā ar pārējiem faktiski neatšķiras. Taču kā latvieši var kādu integrēt, piemēram, Daugavpilī? Tur labākajā gadījumā jācenšas pašiem netapt integrētiem pavisam citā sabiedrībā.

Normālai integrācijai gluži vienkārši ir skaitliskas robežas. Cilvēku daudzums, kas ģeogrāfiski atrodas Latvijā, bet kultūras un valodas ziņā ir kaut kur citur, jau šobrīd ir ārkārtīgi smags.  Mēs jau tagad ejam pa šauru laipu un katrs mēģinājums mūs uz šīs laipas vēl vairāk šūpot, ir jāaptur saknē.

Nobeiguma vietā

Lūdzu, pārtrauciet naudas izmešanu pozitīvisma kampaņās par atšķirīgā skaistumu vai imigrantu draudzīgajiem portretiem! Mēs tāpat bez šīs propagandas novērtējam atšķirīgā skaistumu un tieši tāpēc gribam saglabāt arī savu, latvisko atšķirību uz pārējās pasaules unikālo kultūru skatuves. Mēs gribam draudzēties ar citiem, bet zinām, ka tas nebūs iespējams uz mūsu māju noārdīšanas rēķina. Jo māja nav tikai atrašanās vieta. Māja ir vieta ar dvēseli. Bet katrai tautai dvēsele ir tās dzīvesveids, tradīcijas, valoda un veids, kā tā redz pasauli.