Artūrs Logins: Sīriešu puika un viņa zilie, mitrie šorti
Foto: Publicitātes foto
Pēdējā laikā man patīk sestdienu rīti. Kad acis vēl miegā, mana vecākā, trīsgadīgā meita nāk mani modināt ar vārdiem "Papa, ņam, ņam!" Pamazām mostos un ripoju ārā no gultas. Kamēr neveikli veļos pār simt divdesmit pieciem spilveniem un čīkstošo gultu un beidzot lieku kājas uz cietas zemes, mana jaunākā, sešus mēnešus vecā meita jau ir pamodusies un ne par kādu cenu negrib palikt savā zīdaiņa gultiņā.

Mana sieva, nakts cēliena nomocīta, parasti netiek uzmodināta ar tik prastiem trikiem. Te nu mēs esam, trīs, virtuvē, no rīta. Ārā spīd rīta gaisma, taču Ženēvas ielas vēl klusas. Nedēļas nogales te vispār ir klusas.

Pa retam zem plašajiem logiem nobrauc kāds autobuss. Apmēram septiņas minūtes pēc ieiešanas virtuvē es saprotu, ka nav nedz piena, nedz maizes. Vienīgais, ko mēs varētu apēst, ir sausie cepumi vai ābolu kompots. Tieši tad es saprotu, ka jāizmanto neticamā iespēja, kas man dota - kamēr meitas vēl neraud, ātri jāskrien uz tuvāko maiznīcu pēc bagetes un dažiem kruasāniem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!