Cehs.lv: Atklātā vēstule kūtij
Foto: Cehs.lv privātais arhīvs
Āderes vienmēr bijušas viens no trim lielajiem noslēpumiem, ko man bijis ļoti grūti izprast. Iespējams, tāpēc, ka ticēšana šim fenomenam ir kaut kas unikāli latvisks, bet es esmu ceturtdaļ-Odesas-ebrejs. Iespējams, tāpēc, ka tas vienkārši ir no pirksta izzīsts. Pārējie divi noslēpumi: kā sabiedriskajās atejās iespējams tik konsekventi mīzt garām podam un kā var nezaudēt pašcieņu, kinoteātrī ēdot no spaiņa.

Par āderu jautājumu pilnīgi nesaistīti nesen aizdomājos, apmeklējot kinoteātri. Mēdz taču tā būt, ka dari vienu lietu, bet smadzenes izspēlē ar tevi ļaunu joku un liek domāt par pavisam ko citu. Piemēram, tieši pagājušajā piektdienā, guļot uz draudzenes, gadījās aizdomāties par to, ka kopš skolas laikiem tā arī ne reizi neesmu aprēķinājis diskriminantu. Bet es novizros no tēmas: uzkāpjot Forum Cinemas otrajā stāvā un negaidīti un laužoties cauri tur pēkšņi parādījušamies pārtikas veikalam, man radās daži jautājumi par āderēm.

Pirmkārt, mani ieinteresēja, cik augstu saglabājas āderu iedarbība. Piemēram, ja atrodos kinoteātra otrajā stāvā un nolemju nosnausties uz grīdas zem kuras ir ādere, vai izjutīšu tās negatīvo ietekmi? Vai, uzkāpjot ceturtajā stāvā, tās efekts kļūs mazāk jūtams? Vai, lidojot lidamšīnā pāri neskaitāmām āderēm, manu ķermeni un prātu no visām pusēm nepātagos āderu miljoni? Vai planētu savstarpējās āderes nesaduras kosmiskajā telpā, izspēlējot tādu kā episka izmēra paukošanos ar daiktiem?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!