Izskatās, ka tirdzniecības un klimata izmaiņu jautājumi, kurus Hamburgā apsprieda G20 valstu galvas, ir bijuši daudz būtiskāki, nekā Donalda Trampa un Vladimira Putina sarunas saturs. ASV un Krievijas prezidentu pirmā tikšanās nav kļuvusi par pēdējo mēnešu galveno politisko sensāciju.
Vai tiešām vienīgais, ar ko bijusi iezīmīga divu prezidentu pirmā personīgā tikšanās, ir tās negaidīti ieilgusī norise? Saka, ka plānoto 30-45 minūšu vietā bijušas 2 stundas 16 minūtes. Vai šīs sarunas galvenā nozīme ir tā, ka dialogs tuvplānā vispār ir noticis?
Protams, var mierināt pasauli, ka no ASV un Krievijas prezidentu pirmās tikšanās nemaz neklājās gaidīt dramatisku lēcienu, jo tā būtībā bija tikai iepazīšanās. Abas puses apgalvo, ka tā noritējusi lieliski un radījusi uzticēšanās atmosfēru. ASV valsts sekretārs Rekss Tillersons teicis, ka abu līderu starpā notikusi „ļoti skaidra, pozitīva ķīmiskā reakcija". Putins ieguva iespēju atrasties pasaules politiskās skatuves priekšplānā, paspiest roku un pakratīt ar pirkstu Trampam. ASV prezidents varēja parādīt saviem pašmāju kritiķiem, ka viņš var uzturēt attiecības ar Putinu, un šim nolūkam uzreiz nav nepieciešami konkrēti rezultāti. Jebkāda vienošanās, kas aiz okeāna šķistu labvēlīga Maskavai, uz impīčmenta rosinājumu fona Trampam tikai kaitētu. To apzinājās arī Putins, un līdz ar to viņiem abiem sarunu fakts izrādījās svarīgāks par to iznākumu.
Hamburgā Krievijas pusei radās iespēja tuvāk iepazīt ASV politiku. Tramps bija izlēmis doties uz tikšanos bez tematikas iepriekšējas plānošanas, paļaujoties uz improvizāciju. Acīmredzot tas raksturo Baltā nama saimnieka darba stilu, taču iesaistīšanās tik svarīgā sarunā bez iepriekš ieplānoto jautājumu izvēršanas var nozīmēt, ka tikšanās noritēs pēc pretējās puses tematiem un uz tās noteikumiem. Ļoti iespējams, ka tā arī noticis.
Abi prezidenti sarunājušies tikai savu ārlietu ministru un tulku pavadībā. Tramps aiz durvīm atstājis Baltā nama galveno Krievijas eksperti Fionu Hillu, paliekot neziņā par Putina valodu un psiholoģiskajiem paņēmieniem. Rekss Tillersons – biznesmenis un koncerna "Exxon Mobil" galva, jaunpienācējs diplomātijā, dialogā nonāca vājākā svara kategorijā nekā ārlietu profesionālis Sergejs Lavrovs, kurš ministra amatā pavadītajos 13 gados tikās jau ar trešo ASV prezidentu.
Tad nu iznāca tā, kā iznāca – pārrunājot krievu hakeru iejaukšanos ASV vēlēšanās, pēc Lavrova teiktā, Tramps samierinājies ar Putina skaidrojumu par Kremļa nevainīgumu, bet pēc Tillersona teiktā, jautājuma izklāstā bijušas nepārvaramas domstarpības, kurām nolemts turpmāk nepievērst uzmanību.
Nekas būtisks Trampa un Putina sarunā nav izlemts, tāpēc, – lai piešķirtu notikumam svaru, – par tikšanās rezultātu nosaukta vienošanās par ugunspārtraukšanu Sīrijas dienvidrietumos. Lietpratēji sacīs, ka tā taču tika gatavota vēl pirms Hamburgas sarunas, un tas ir nevis divpusējs, bet daudzpusējs nolīgums, kurā tapšanā iesaistīta Jordānija un Izraēla. Saprotams, ka ziņa par vienošanos ir pietaupīta līdz samitam, lai demonstrētu, ka Tramps un Putins ir spējīgi kaut ko sarunāt. Patiesībā nav pamata uzskatīt, ka nolīgums būs sekmīgs un ilgstošs, jo tas, piemēram, nav izdevīgs Sīrijas līderim Asadam. Vai Tramps un Putins apsprieda arī tā saukto Tillersona plānu, kas it kā paredz Asada saglabāšanu pie varas, bet plašāku kompromisa darījumu, netiek izpausts.
Attiecībā uz Ukrainu izrādījies, ka ASV administrācijai nekāda jauna formāta iniciatīvu nav. Joprojām tiek akcentēti Minskas nolīgumi, bet kā jaunievedums – atsevišķs Baltā nama un Kremļa sakaru kanāls. Jau pirms Hamburgas tikšanās kļuva zināms, ka ASV iecelts speciāls pārstāvis Ukrainas lietās – bijušais ASV pārstāvis NATO Kurts Vokers.
Putins no Vašingtonas šobrīd visvairāk vēlētos sankciju atcelšanu un Kremļa ietekmes sfēru atzīšanu - kaut vai aizplīvurotā formā. Bet neko tādu sarunā ar Trampu viņam neklājās gaidīt kaut vai tāpēc, ka ASV prezidentu jau tāpat stipri kritizē par simpātijām pret Putinu. Baltā nama saimniekam ir jāpierāda, ka viņam nav sakara ar „krievu kontaktiem" priekšvēlēšanu kampaņā, nevis jāapstiprina savu pretinieku aizdomas. Tiesa, Baltā nama administrācija visādi cenšas aizkavēt jauna sankciju likumprojekta virzību Senātā, taču publiski paziņojumi vedina domāt, ka pašreizējais sankciju režīms tiks saglabāts līdz visu Minskas nolīgumu saistību izpildei.
Tramps ir licis noprast, ka par spīti Krievijas saikņu izmeklēšanai Vašingtonā un bažām par Putina patiesajiem nodomiem, viņš tieksies uzlabot attiecības ar Maskavu. Vienlaikus viņš līdz šim nav parādījis reālu vēlēšanos iedziļināties starptautiskajās lietās un personīgi formulēt ārpolitiku. Tramps labprāt uzkrauj šo uzdevumu uz tuvāko palīgu pleciem. Arī tāpēc nav jābrīnās, ka sarunu telpā bez šiem palīgiem skan nevis dialogs, bet divi monologi, kuru teicēji ne vienmēr sadzird un saprot viens otru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
