Sarmis Spilbergs: Datu aizsardzības lietas Latvijas tiesās. Trīs piemēri
Foto: Privātais arhīvs
Sociālo tīklu un viedtālruņu laikmetā esam pieraduši, ka dažāda veida informācija ir viegli pieejama un publiskojama tālāk. Tomēr nesenā Latvijas tiesu prakse rāda, ka, veicot jebkādu datu apstrādi, svarīgi atrast pareizo līdzsvaru starp privātuma aizsardzību un personas, kas veic datu apstrādi, interesēm. To, kā šie līdzsvara meklējumi izpaužas dzīvē, labi ilustrē trīs neseni Latvijas tiesu prakses piemēri.

Pirmā piemēra priekšvēsture ir visai sena un sasaucas ar Ilmāra Poikāna jeb Neo lietu. Neo no Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas ieguva un medijiem nopludināja informāciju par valsts iestāžu darbiniekiem izmaksāto atalgojumu. Tas aktualizēja diskusiju par nepieciešamību padarīt šo informāciju publisku, kā rezultātā tika pieņemts likums, kas paredzēja valsts un pašvaldību institūcijām pienākumu publicēt šo informāciju.

Ar šo kārtību nebija apmierināta virkne akadēmiskā sektora darbinieku, argumentējot, ka ne visi valsts sektorā strādājošie ir amatpersonas un šis likums pieņemts (un vēlāk grozīts), pietiekami neizvērtējot privātuma aizsardzības un sabiedrības interešu līdzsvaru. No vienas puses, mums jāzina, kā tiek izlietota mūsu nodokļos samaksātā nauda, bet, no otras, ikvienam, arī universitātes mācībspēkiem, ir tiesības uz privātumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!