Foto: Vida Press
1999. gada 31. decembrī toreizējais Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins nāca klajā ar paziņojumu, ka pirms termiņa atkāpjas no amata un nodod savas pilnvaras iepriekš šī gada augustā par valsts premjerministru kļuvušajam mazzināmajam Vladimiram Putinam, tāpēc gadumijā atzīmējam Putina ēras divdesmitgadi."

"Divdesmit gadu kā murgs" – rindiņa no vecum vecas Maika Naumenko 1980. gada dziesmiņas "Piepilsētas blūzs". Kad "Delfi.lv" piedāvāja uzrakstīt par 20 gadiem, kurus Putins valda Krievijā, uzreiz uzplaiksnīja atmiņā.

Teikšu godīgi: man Putins Vladimirs jau uzreiz nepatika, no pirmā acu uzmetiena televīzijas ekrānam, kad pamanīju viņu kaut kad 1999. gada vasarā. Viņa āriene, viņa zivs skatiens, viņa nervozā "body language". Viņš atgādināja vienlaikus divus nesimpātiskus sociālos tipus, ar kuriem jaunībā man nācās aktīvi konfliktēt, – no vienas puses, "španu" (ielu huligānus), no otras puses, "mentu" (padomju milici). Ar pirmajiem es kāvos, man pat tika salauzts deguns; no otriem – centos izvairīties, lai gan ne vienmēr izdevās... Tāpēc var teikt, ka pret Putinu neesmu visai objektīvs. Starp citu, savu "inaugurācijas" sleju 2000. gada martā "Novaja Gazeta" es nosaucu "Urodovlastie" (Izdzimteņvara).

Pirmā daļa: Veiksminieciņš


Draugu un paziņu lokā viedokļi par Putina nākšanu pie varas bija dažādi. Vieni, tāpat kā es, uzskatīja to par "sliktu ziņu" – visbiežāk savu skepsi pamatojot ar vienu ietilpīgu frāzi: "Viņš taču ir kegebešņiks!" Otri mierināja sevi ar to, ka viņš nāk no it kā "demokrātiskā" Anatolija Sobčaka aprindām un (vēlreiz) it kā ne ar ko īpaši nav sevi sakompromitējis.

Toreiz reti kurš ticēja, ka 1999. gada septembra sprādzieni dzīvojamās mājās bija specdienestu provokācijas – tādas versijas šķita pārāk drausmīgas. (Starp citu, es arī neticēju – bet tagad pilnībā pieļauju.) Visumā jaunajam prezidentam uzticības kredīts – es pat teiktu, alkas uzticēties – no Krievijas iedzīvotāju (pat bohēmisku un glamūrīgu renegātu) puses bija neiedomājami liels. Tauta bija līdz nāvei nogurusi no Jeļcina – praktiski darboties nespējīga, nekonsekventa žūpas – un uzņēma Putinu kā svaiga gaisa malku. Jo vairāk tāpēc, ka valsts mērogā viņš patiešām bija pilnīgi kas jauns un atšķirībā no pārējās drastiskās jaunatnes – Ņemcova, Kirijenko, Čubaisa – nekā neasociējās ar negodā kritušā Borisa Nikolajeviča tuvākajām aprindām un smagajiem deviņdesmitajiem. Žēl, neviens nepainteresējās, kā šajā pašā laikā bija paplosījies Vova Putins Pēterburgas mērijā.

Putinam paveicās ne tikai tāpēc, ka viņa startu rotāja milzīgs avanss un krāšņas cerības. Arī kopējā situācija pasaulē sāka kārtoties izcili izdevīgi. Pirmkārt, saprotams, naftas un gāzes cenas 21. gadsimtā sāka kāpt neticamā ātrumā un drīz vien sasniedza rekordus. Otrkārt, Baltajā namā iemitinājās Bušs juniors: padumjais amerikāņu prezidents pēc 11. septembra bija norūpējies tikai par Irāku un Putinā redzēja uzticamu sabiedroto cīņā pret islāma teroristiem, un stūrgalvīgi pievēra acis uz to, kas sākās pašā Krievijā. Bet sākās – kaut arī pirmajā etapā ne īpaši tieša – totalitārā režīma restaurācija.

Lai kādi bija Borisa Jeļcina trūkumi, viņam piemita viens neapstrīdams tikums: viņš turēja svētu vārda un mediju brīvību. Tā bija viņa "svētā govs". Putinam tāds sentimentāls komplekss nepiemita: kopš paša prezidentūras sākuma viņš skaidri pauda atturīgu attieksmi pret neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet visneērtāko no tiem – populāro un ietekmīgo TV kanālu NTV – jau prezidentūras ausmā, 2001. gadā, panākot īpašnieka maiņu, faktiski iznīcināja. Pārējiem medijiem, pirmkārt jau dārgus resursus prasošajai televīzijai, tas bija skaidrs signāls, ka atmosfēra Krievijas informācijas telpā ir neatgriezeniski pavērsusies konformisma un pašcenzūras virzienā.

Otrs episks notikums, kas ļoti uzskatāmi parādīja putinisko "jauno kārtību", protams, bija "Jukos" lieta. Lielākais un peļņu nesošākais privātais uzņēmums Krievijā tika vienkārši izārdīts, bet tā dibinātājs Mihails Hodorkovskis – iesēdināts uz 10 gadiem cietumā. Šajā stāstā saplūda divi galvenie Putina un viņa kooperatīva rīcības motīvi – alkatība un varaskāre. Par alkatību viss skaidrs: vienkārši pievāca un sadalīja visbagātāko uzņēmumu ar tā naftas atradnēm, cauruļvadiem un infrastruktūru. Galvenais labuma guvējs izrādījās viens no Putina tuvākajiem draugiem un domubiedriem, arī ar saknēm VDK, Igors Sečins. Un droši vien ne jau viņš viens.

Toties, ja par politisko zemtekstu, tad tas izpaudās tajā, ka "Jukos" aktīvi attīstīja un

atbalstīja sociālās un jauniešu programmas, sponsorēja pilsoniskās organizācijas un finansēja partijas, kas, protams, nevarēja neērcināt Kremli. Tika uzskatīts, ka Hodorkovskis "raujas pie varas". Izrēķinājies (protams, absolūti nelikumīgā veidā) ar ambiciozo uzņēmēju un viņa koncernu, Putins nosūtīja ne mazāk viennozīmīgu signālu visai Krievijas "oligarhijai": politikā līst nedrīkst! Citējot vārds vārdā vienu manu paziņu no buržuju aprindām, pavēle skanēja tā: "Пúздите, сколько влезет, а вот пиздúть не надо!" (Zodziet, cik tik lien, bet balsi pacelt nevajag!)

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!