Uldis Ozolants: Izdzīvošana vikingu stilā  (18)

Vismaz diviem (manis pavirši jaustiem) remdenākiem "labvēļiem" tieši šādā vīzē varētu būt prieciņš lasīt par manām nedienām Klusajā okeānā. Vienosimies par terminoloģiju: nedienas patiesībā (arī burtiski) ir naktis – bez mēness un vētrainas. Bet burātājiem šis vēstījums par teju zaudēto mastu lai ir kā pieredzes apmaiņa un atgādinājums "pareizos" reģionus (04*51'S - 109*12'W) komplektēt ar pareizo sezonu. Lai (m)auka nepiezogas nelūgta.

Tā elle, kuru iztēlojamies kā burbuļojošu uguns ezeru, nav līdz galam elle. Īstā pastardiena vientuļajam jūrasbraucējam uzkrīt divu sprādzienu veidolā piķa melnuma bezmēness naktī okeāna viducī – kā vētras atnākšanas signāls.

Divi šāvieni – kā no divstobru bises – ne brīdi neasociējās ar pirātu vizīti, jo būtu nerentabla pat pie zemajām Centrālamerikas dīzeļdegvielas cenām, – drīzāk ar trīs tērauda vanšu pārrāvumu. Ierēvējis buras, rāpus lienu laukā no kokpita "ierakuma" un būtu juties drošāk ar ogļraču ķiveri galvā – tik haotiski tie pātagu cirtieniem līdzīgie vanšu plīkšķi visapkārt masta pakājei. No sešām vantīm zaudējis trīs, masts purinājās ar risku kuru katru brīdi lūzt. Un tas ir ļaunāk, nekā gaidīt to "kaimiņa otro zābaku pret sienu". Ja metāla noguruma rezultātā nav izturējušas U cilpas virsvēja bortā, tad pretējā borta tikpat "gurdenie" stiprinājumi šajos apstākļos jau saņem regulārus rāvienu triecienus. Vēlreiz "fui" mana Panamas rigera virzienā, kurš pirms gada nomainīja visas troses, bet par klāja līmeņa cilpām bija atbildējis: "Massive enough, should be holding OK."

Te prasās "flashback" atkāpes. Ja virsrakstā saku "Izdzīvošana vikingu stilā", neuztveriet to ne pārnestā "figure of speech" nozīmē, ne arī kā izskaistinājumu. Tam par ilustrāciju lai kalpo kāda sen piedzīvota epizode vikingu muzejā Oslo apkaimē. Ja kāds man nepazīstams no ozola zara darināts rīks (vistuvākā līdzība – masīvs divzaru kapu grābeklītis) ir no biežas lietošanas nodeldēts līdz spīdumam, tad man par šo acīmredzami vērtīgo instrumentu ir paaugstināta interese. Pielietojums pieteicās pats: ar šādu klambura sviru pirms 1000 gadiem kaņepāju virves vants tika nospriegota īsi pirms buras pacelšanas. Vai varēju iedomāties, ka šis atmiņā reljefi iespiedies tēls man lieti noderēs laikā un telpā tik attālināti – okeāna vidū pusceļā starp Galapagu salām un Marķīzēm Franču Polinēzijā! Ja kādam burājiens no Rīgas līdz Roņu salai (Ruhnu) jau trenējis pacietību, tad reiziniet droši ar 58 – taisnai distancei vien.

Ar racionāli ieturētu atskatu redzu trīs faktorus, kuriem esmu pateicību parādā par iespēju šo vēstījumu rakstīt pirmajā personā.

Pirmais. Ne visi metabolisma tipi reaģē uz adrenalīna iešprici vienādi: tai amplitūdā no apātiski bloķētas smadzeņu aktivitātes līdz neadekvātai eiforijai kaut kur pa vidu atrodas tie laimīgie, kuru darba spējas – reakcijas ātrums un IQ – pēkšņi pieaug līdz nepazīšanai: skatiet #2.

Otrais. Acumirklī apsvēris, ka forštaga un ahterštaga kā turētājas palikušas vienīgās, dažās sekundēs uzrīkoju vētras enkuru, lai mastam neveselīgo sānisko žļanckāšanos pārvērstu garenvirziena "pitching" šūpojumā. Šis manevrs man piespēlēja laiku zirnekļa cienīgā vīzē visas falles funkciju virves (pat "topping lift") nostiept lejup līdz klāja līmenim. Viena bēda – virve nav tērauds, ļoti nepieciešams visas nospriegot. Ejam uz #3.

Trešais. Vikingu laikmeta svira pieteicās no mana "random available memory" ar tādu sparu, ka pietika arī novatorismam – foto redzams, kā piemēroju pie masta vienmēr pieejamo vinčas rokturi un šeikeli, lai ar šo seno paņēmienu nostieptu virvi no I formas uz S. Vienīgā atšķirība – prototipa sviras roktura ārgalā bija iestrādāts āķis fiksēšanai pret to pašu vanti, man šo funkciju nācās aizvietot ar auklu.

Mājās jahtklubā tiku dēvēts par "riktīgi neriktīgo" – tas mana draiskā burāšanas stila dēļ. Varbūt nedaudz morbīdi un mazohistiski, bet man vienmēr paticis sajust, kā, vētras sakulta, smaržo jūra, un, jā – arī adrenalīns par brīvu. Bet šajā reizē, Klusā okeāna purināts, jutu, ka atrodos tādos kā stresa žņaugos: kad masts ir invalīds, laiva pēc katra plīstošā viļņa blieziena krakšķ un brakšķ kā nekad agrāk. Pēkšņi izprotu, cik nozīmīga loma ir vantīm – saturēt vienotu veseluma sistēmu. Neforša nodarbe – gulēt uz grīdas un spēlēt "Tetri", lai kaut nedaudz "atšķaidītu" to kakofoniju, ko saņēmu kā vētras kaukšanu un svilpienus, kā viļņu būkšķus, kā laivas korpusa deformācijas vaidus. Bet klaudzieni masta iekšienē brīžiem lika atcerēties hemingvejisko "For Whom the Bell Tolls?" – kam zvana (kapu) zvans?

Saglābis mastu, protams, neapgrūtināju to ar slodzi. Vieglākos vējos gāju ar puspalagu "ženijas" (genoa), bet pārsvarā dreifēju ar pliku mastu, nervozi vērodams ikvienu tumšāku mākoni. Kad ieilgusī gaita sāk draudēt ar dzeramā ūdens izsīkumu, atceros, ka skapīšu dziļumos man ir 12 litri norvēģu "Seven Oceans Emergency Rations Drinking Water" – kā prātīgi sen iegādāta rezerve. Nu bija laika pietiekami, lai sadraudzētos ar putniņiem, kurus saucu par bāldupsīšiem, – viscaur melni, izņemot to reģionu, kas tuvāk astei. Apriņķoja mani ik rītu un pat sēdēja uz klāja kā savējie. Delfīnu simti (šoreiz baltiem deguniem) man traucēja tunču zveju – baidījos, ka kādam no šī bara apetīte liks kļūdīties...

Ja iecerētais mēneša (Kostarikā man nebija "antifouling" iespējas) pārgājiens uzbriest līdz diviem ar pusi, ļaujos filozofijai: kādreiz jaunībā (pirms nu jau pavairāk nedēļu?) man pēc skanējuma bija licies, ka Polinēziju apdzīvo cilvēki ar vairāk nekā vienu degunu; kad sastopu toponīmu Franču Polinēzija, šis jēdziens man sašaurinās līdz "nazālam franču dialektam". Pieļauju, ka, Polijas pārvaldītu, šo vietu sauktu "Polonaisia".

Kad iestūrēju idilliskajā Atuonas līcītī (Hiva Oa, Marquises), mani jau nopietnām sejām gaidīja ostas kapteinis un žandarmērija. Bija vērojuši manu tuvošanos radarā un gaidīja, lai pavēstītu un brīdinātu, ka pasaulē... (uz brīdi izklausījās pēc III pasaules kara sākuma)... pandēmija un divas nedēļas būšot jāpavada ierobežotā režīmā – neciemoties uz citu laivu borta, krasta veikaliņā tikai noteiktās stundās, peldēties tikai ap savu laivu u. tml.

Mana puslauztā takelāža ar surogātvanšu tamborējumiem drīz vien tika pamanīta uz pārējām noenkurotajām jahtām – piestūrēja pārmaiņus te viens, te otrs dingijs ar provīziju un augļiem, pieņemot, ka esmu tukšā. Tālburātāju solidaritāte ir aizkustinoša – jahta "Sawdust" man uzspieda pieņemt pudeli dārga šampanieša – ceļamērķa sasniegšanas atzīmēšanai, arī turpmākajās dienās ikrīta VHF radio forumos man nācās skaidrot, kā izdevās reanimēt mastu, bet Doroteja no jahtas "Adventure" peldus izstieptā rokā man piegādāja pašceptu kūku. Tas ir savāds "īkšķa likums", kas liek apkārtējiem novērtēt solo burātājus, – turpinu tikt ielūgts ciemoties (uz katamarāna "Dancing Walrus" pat regulāri), jo daudzus interesē gan par naudu nenopērkamā pieredze, gan tā īpašā (īpatnā?) mentalitāte, kas raksturīga "singlehander" tipam.

Jau sen kā varu brīvi pārvietoties pa salu, aizstaigāt uz Naiki lielveikalu pakaļ kādai pudelei čīliešu "Cono Sur Pinot Noir", pa ceļam iegriežoties Pola Gogēna mājoklī-muzejā, kā nekā šim vīram Hiva Oa sala bija pietiekami laba, lai izrādītos mirstamā.

Vai domājat, ka, šo visu rakstot, nemoka kaut kas līdzīgs vainas sajūtai – kad nākas sekot līdzi "koronārajai" drāmai dzimtenē no mana Polinēzijas skatpunkta ar nulles statistiku? Bet, ja saglābu tik nolemtu mastu, gan jau arī dzimtene izkulsies!