Arī pie mums tagad kovidvīruss izraisījis atjaunotās Latvijas vēsturē lielāko krīzi. Tas liek jautāt, vai pie mums arī nevar nobriest apstākļi negaidītām un nepatīkamām pārmaiņām.
Jāņem vērā, ka pašreizējā pandēmija ir smags pārbaudījums visai sabiedrībai. Ekonomikas lejupslīde, uzņēmumu slēgšana, tirdzniecības ierobežošana, darba zaudēšana, ienākumu mazināšanās dzen izmisumā daudzus cilvēkus, un viņu noskaņojums mainās. Mostas dusmas, naids, agresivitāte. Līdz ar to visiem tiem aktīvistiem, kuriem normālos apstākļos politikā nespīdētu nekādi panākumi, tagad paveras plašas iespējas. Var izvērst stāstus par to, cik neveiksmīga ir Latvija, cik stulba tās valdība, pie viena iepļaukājot arī Eiropu, Ameriku un visu demokrātisko pasauli. Šīs aktivitātes ļauj akumulēt sabiedrības neapmierinātību, dusmas, naidu, krāt politisko kapitālu, gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām un sapņot par varas krēsliem. Posta laiku izmantošana savtīgu mērķu sasniegšanai, protams, ir zemiska rīcība, bet tos, kuri situāciju izmanto, morāles jautājumi nemoka.
Kā liecina vērojumi, topošo dumpinieku armādu veido raibs aktīvistu pulks – te ieraugāmi kovida (Covid-19) noliedzēji, globālisma kritiķi, seksuālo minoritāšu nīdēji, Krievijas pielūdzēji. Par šo ļaužu noskaņojumu un domāšanu ļauj spriest interneta portālos publicētie raksti un anonīmās atsauksmes, kurās tiek slavināts sociālisms, Padomju Savienība, Putins un nonicināta Latvija. Nodibinoties Alda Gobzema partijai "Likums un taisnība", sākusies šo spēku konsolidācija.
Interesanti, ka līderu vidū kā dedzīgs runasvīrs ieraugāms arī kāds Atmodas laika aktīvists. Pirms kāda laika šim kungam vajadzēja skaidrot, kā viņa vārds iekļuvis VDK ziņotāju kartotēkā. Viņš noliedza jebkādus sakarus ar čeku. Taču tagad, redzot šo kungu starp tiem, kuri rīko provokācijas, nonicina savu valsti un mulsina cilvēkus, gribot negribot jāsecina, ka dažam labam no bijušajiem "stukačiem" āķis lūpā ir tik pamatīgi ieķēries, ka nav iespēju no tā atbrīvoties līdz pat šim laikam.
Zināmā mērā topošo politisko strāvojumu varētu dēvēt par populistiem, jo skaidrs, ka tie balstās uz tiem sabiedrības slāņiem, kas jūtas piekrāpti, apzagti, apmuļķoti un kas gatavi protestēt, izgāzt naidu, balsojot par sev līdzīgajiem, niknajiem un ašajiem. Šiem balsotājiem nav svarīgi, ko sola. Galvenais, ka tiek pausts naids pret valdošajiem. Gluži dabiski, ka tagad, pandēmijas laikā, neapmierināto ļaužu nav mazums. Tāpēc populistu partijai, aktīviem, ambicioziem, varaskāriem darboņiem šis ir zelta laiks.
Gribas uzsvērt, ka pašreizējie populisti atšķirībā no iepriekšējos gados iepazītajiem izceļas ar īpašu agresivitāti. Viņi nevar būt citādi. Viņiem vajag pielāgoties tai noskaņai, kas pārņēmusi atsevišķus sabiedrības slāņus. Tāpēc viņu runās skan naids un neiecietība. Tāpēc viņi rīko akcijas, kas ignorē likumus. Policijas pretdarbība un sodi viņus tikai priecē, jo ļauj demonstrēt drosmi, uzņēmību un pievērš plašākas sabiedrības uzmanību.
Pagaidām viņi vēl ir vāji, tikpat kā nezināmi, ja neskaita dažus līderus. Var likties, ka viņiem nav nekādu cerību, un dažs labs komentētājs jau paspējis izteikties, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās jauntapušajai Alda Gobzema partijai panākumus negūt. Bet, ak vai! Atcerēsimies, kā bija pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām! Un vēl agrāk! Vai daudzi prognozēja Artusa Kaimiņa partijas spožo iebraukšanu Saeimā? Vai netika spriests, ka nekas nespīd tiem, kuri savus vēlētājus dēvē par kotlešu ēdājiem? Tomēr viņi kļuva par vienu no lielākajām Saeimas frakcijām.
Nevajag aizmirst, ka sabiedrības dusmas, naids, atriebkāre ir kā spēcīgi spārni, kas populismu paceļ augstu debesīs. Vienmēr tas sākas kā sīka urga, bet, tekot lejā no kalna, pieņemas spēkā un var pārvērsties par trakojošu straumi.
Jāņem vērā, ka topošajiem populistiem aktīvi palīdz pagaidām neredzami, bet nojaušami aizkulišu darboņi. Pirmkārt tie ir iepriekšējos gados valdījušie oligarhi. Viņi paši vairs neuzdrošinās iziet rampas gaismā, kaujas laukā sūta savus piepalīgus, apgādā tos ar finansēm. Tāpēc jaunie un niknie aktīvisti tiek pie līdzekļiem provokāciju rīkošanai, braucieniem uz attālām pilsētām, publikācijām interneta portālos. Interesanti vērot, ka dažu labu no topošās "blices" labprāt intervē daži interneta portāli.
Kas ir jaunā populisma galvenais spēka avots? Tā ir pašreizējās valdības nervozā, histēriskā darbošanās, nenoteiktība un kļūdas, kļūdas... Kovids, protams, sarežģījis valdības dzīvi. Būtu vajadzīga ļoti prasmīga rīcība, lai mazinātu tā izraisīto postu. Diemžēl valdība nespēj valsti vadīt tā, lai sabiedrība to cienītu un atbalstītu. Kā liecina aptaujas, tikai neliela sabiedrības daļa uzskata, ka valdība darbojas tās interesēs. Lielākā daļa uz to raugās ļoti kritiski.
Visvairāk cilvēkus satrauc neziņa par to, kā tiek tērēti kredītā ņemtie miljardi. Informācijas vakuums rada augsni aizdomām, baumām par to, kā organizēta dažādu medicīnas materiālu iegāde, par atsevišķu privātfirmu lobēšanu.
Kāda jauna māksliniece, rotkale, ar dziļu sašutumu saka: "Es pati no kredītā ņemtajiem miljardiem neesmu dabūjusi neko. Bet rēķinu, ka maniem bērniem jau tagad plecos uzkrauts parāds daudzos tūkstošos eiro, un viņiem to vajadzēs maksāt visu mūžu. Kā tas ietekmēs viņu izglītību un visu nākotni? Kāpēc valdība apgrūtina viņu nākotni? Kā interesēs tas notiek?"
Valdībai vajadzētu runāt un skaidrot, skaidrot, skaidrot. Lai katrs pilsonis saprot, kur paliek budžeta un kredīta nauda. Bet nekas tāds netiek darīts ne naudas, ne ierobežojumu, ne citos jautājumos. Vairāki ministri baidās runāt ar sabiedrību, atbildēt uz jautājumiem. Savā vietā liek to darīt ierēdņiem vai algotiem "piāristiem". Bet viņu teiktais netiek augstu vērtēts. Tādējādi tiek radīti visi priekšnoteikumi, lai klīstu runas par naudas izšķiešanu, zagšanu, korupciju, miljonu iztērēšanu bezjēdzīgiem mērķiem, atsevišķu privāto struktūru aptaukošanos uz kovida rēķina. Atklātībā nonākušie atsevišķie fakti (piemēram, par pieciem miljoniem apšaubāmai pētniecībai, 300 000 eiro privāto reklāmas firmu algošanai) apstiprina šādus pieņēmumus. Tie vairo sabiedrības skepsi un atvieglo melīgas informācijas izplatītāju stāstus par potēšanās bezjēdzību un citiem jautājumiem.
Daudzus savu zemi mīlošus ļaudis kaitina dīvainie tirdzniecības ierobežojumi, kam neredz jēgu. To vajadzību nespēj pamatot arī attiecīgie ministri, kas apstiprinājuši to tapšanu. Piemēram, ekonomikas ministrs pat nemēģina sniegt skaidrojumus šajā sakarībā. Laikam gan par to nav jābrīnās. Diezin vai viņš spētu loģiski izskaidrot, kāpēc pandēmijas laikā jāslēdz grāmatu veikali, kāpēc ļaudis, iegādādamies pārtiku, nevar turpat veikalā nopirkt daudzas citas preces.
Diemžēl valdība negrib saprast, ka tas viss kaitina ļaudis, raisa naidu un tādējādi stiprina visus tos, kuriem Latvija ir neizdevusies valsts.
Manā skatījumā, vissmagākā valdības kļūda ir vakcinācijas lēnie tempi. Kā zināms, visā Eiropā vakcīnu parādīšanos uztvēra kā spožu zinātnes sasniegumu, kā lielāko cerību karā ar kovidu. Vecā gada pēdējās dienās vakcīna nonāca arī Latvijā un likās, ka nu beidzot arī pie mums paspīdēs gaisma tuneļa galā. Bet... ritēja diena pēc dienas, un tikai dažos tūkstošos skaitāmi mediķi tika pie potes. Tikmēr vīruss plosījās aizvien negantāk, inficēto un mirušo skaitļi kļuva aizvien baisāki, policisti vakaros sāka ķerstīt cilvēkus uz ielām. Tapa lēmumi, kas veikalos neļāva nopirkt pat to, kas vajadzīgs ikdienā. Tūkstoši ļaužu, kam atņemta iespēja strādāt, skaitīja pēdējos centus un valdības virzienā raidīja ne tos maigākos Jaungada sveicienus.
Satraukdamies par krīzes padziļināšanos, premjers lika demisionēt veselības ministrei. Viņas vietā nāca Daniels Pavļuts, visnotaļ jauks cilvēks – pianists, Hārvarda Universitātes absolvents ar ministra darba pieredzi. Bet kādi bija viņa pirmie vārdi, stājoties amatā? Paziņojums, ka priekšgājēja bijusi "izcila ministre". No amata atcelta persona, kas nespēja laicīgi izstrādāt loģisku vakcinācijas plānu, pasūtīt vajadzīgo vakcīnu pietiekamā daudzumā... Tomēr "izcila"! Ko lika secināt topošā ministra paziņojums? Pirmkārt, to, ka premjers acīmredzot bijis... stulbenis, ja reiz šķīries no "izcilas" ministres. Otrkārt, to, ka viss turpināsies vecajās sliedēs, jo priekšgājēja strādājusi "izcili".
Diemžēl tā arī notiek. Vismaz pirmajās Pavļuta kunga darbošanās dienās. Skaitļi par vakcinācijas tempiem nekļūst cerīgāki. Nupat aizvadītajā svētdienā, 10. janvārī, poti saņēmušas tikai 300 personas.
Ierindas pilsonis rēķina un spriež, ka viņam vajadzēs gaidīt... gadiem ilgi, lai tiktu pie potes. Tikmēr būs mājsēde, bezdarbs, tukšas kabatas, slēgtas kafejnīcas, frizētavas, kultūras iestādes, grāmatnīcas... Inficēto tūkstoši, pāragras nāves...
Ko vēl secina ierindas pilsonis? Tikai to, ka valdība nav spējīga apkarot pandēmiju. Spriež, ka Veselības ministrijā toni nosaka vakcinēšanas noliedzēji, topošās populistu partijas atbalstītāji, kas torpedē procesu. Tic runām, ka arī vakcīnu pasūtīšanā notikusi atsevišķu privātfirmu lobēšana. Šaubās par visu, ko dara valdība, arī par apgalvojumiem, ka vakcīna ir nekaitīga un ir galvenā cerība.
Kā vērtēt jauno veselības ministru, ja viņu nesāpina šāda situācija? Kā lai nopietni uztver Pavļuta kungu, ja viņš savas priekšgājējas bezatbildību dēvē par izcilību? Vai premjers, deputāti nevarēja atrast ministru, kas adekvāti novērtētu situāciju medicīnas vadībā un spētu paust objektīvus secinājumus?
Tagad gan Pavļuta kungs stāsta, ka speršot soļus pretim skaidram vakcinācijas plānam, ka nedēļas laikā tikšot vakcinēti 100 tūkstoši cilvēku, ka pat armiju iesaistīšot... Cerams, ka tā būs. Bet vai ļaudis spēs noticēt Pavļuta kunga tagadējiem solījumiem?
Es negribu, lai varas krēslos atgriežas tie, kurus dēvējām par oligarhiem un kas tagad brāļojas ar Latvijas nīdējiem. Lai tāds pagrieziens nebūtu iespējamas ne tagad, ne pēc nākamajām vēlēšanām, valdībai beidzot vajadzētu sākt domāt un darboties ar citu vērienu un atbildību. Ja reiz kovids ir tikpat kā karš, tad arī jārīkojas kā kara apstākļos, nevis tā, kā pašlaik darbojas Veselības ministrijas vadība.
Katram lēmumam jābūt kā snaipera šāvienam, kas trāpa tieši desmitniekā. Ir jārunā ar sabiedrību un katrs lēmums detalizēti jāizskaidro, jāpierāda tā pamatotība. Tas jādara ministriem pašiem, neliekot šo darbu veikt ierēdņiem vai algotiem "piāristiem", ko ļaudis neuzskata par nopietnu informācijas avotu. It īpaši atbildīgi jārunā par lēmumiem finanšu jomā. Valsts kasē nav sakrāta ministru, deputātu personīgā nauda, tie ir visas sabiedrības līdzekļi. Par kredītā ņemtajiem miljardiem būs jānorēķinās visai sabiedrībai, un tas ietekmēs katra cilvēka dzīvi. Lai valdība raisītu uzticību, tai vajadzētu skaidrot, kā gadījās, ka pieci miljoni iztērēti it kā pētījumiem, bet patiesībā, kā izskatās, izšķiesti pavārgrāmatu dublēšanai. Tas noticis laikā, kad daudziem mediķiem, medmāsām nevar samaksāt pienācīgu algu, lai gan viņi riskē ar savu dzīvību un veselību, glābdami cilvēkus. Tikai tad, ja premjers pieprasīs nopietnu atbildību par šiem un, iespējams, vēl citiem nelietderīgi izšķiestajiem miljoniem, sabiedrībā modīsies cerība, ka valdība spēj pieņemt saprātīgus lēmumus naudas un citās lietās.
Gan ministriem, gan deputātiem vajadzētu saprast, ka viņu darba nepilnības, bezatbildība ir spārni visiem tiem, kuri izplata melus un zākā Latvijas valsti.
Vēl vajadzētu papētīt vēsturi un noskaidrot, kā sākušies daudzi pagriezieni revolūciju, terora, dziļa posta virzienā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
