Atis Klimovičs: Kad atkal žurnālisti varēs braukt uz Krieviju un normāli strādāt?

Ir tāds teiciens – ieeja maksā vienu, bet izeja divus dolārus. Kad vēlos izteikt savas sajūtas par daudziem braucieniem uz karstākām vai mazāk karstām vietām, allaž esmu to ar smaidu atcerējies. Tā tas bijis Gruzijā, Armēnijā, Čečenijā, Afganistānā, Libānā, Irākā un citur. Tas ļauj saprast, kādēļ viens otrs kolēģis pēc kārtējā brauciena man smaidot jautāja, vai bez ievainojumiem izdevies atgriezties. Tās bija divas pilnīgi atšķirīgas pasaules – te mierā dzīvojošā Latvija un iepretim zemes ar revolūcijām, kariem, pēckara nemierīgo situāciju.

Tas šķita pavisam negaidīti, neiespējami un nevajadzīgi, es skatījos no Latvijas pozīcijām – bija deviņdesmito gadu sākums, kad šeit ienāca daudz jauna un nebijuša. Kādi kari, nemieri? Un tomēr tā bija realitāte, kuru varēju redzēt tiešā tuvumā. Brīžam, atrazdamies kārtējā nemieru zonā, domāju, vai lielākajai cilvēku daļai būs lemts kļūt par bēgļiem. Tā bija milzīga netaisnība, un nebija viegli tajā noskatīties. Arī lāga atbildes nebija, kad kāds no šiem nelaimīgajiem cilvēkiem uzdeva gluži vienkāršu un tiešu jautājumu – kad mums palīdzēs pasaule, ko darīs ANO?