Atis Klimovičs: Padomāsim, kā varam palīdzēt ukraiņiem

Foto: Ata Klimoviča privātais arhīvs / ukraiņu spēki Donbasā

Savulaik viens no mūsdienu spilgtākajiem politiskajiem komentētājiem Aivars Ozoliņš rakstīja, ka Čečenijas neatkarības cīņu laikā Maskavai nav pieticis nedz laika, nedz pienācīga spēka, lai īstenotu savu agresīvo politiku pret Latviju. Tam var piekrist, lai gan tagad, atskatoties pagātnē no deviņdesmitajiem gadiem līdz šodienai, tomēr labi redzams, ka Kremlis visā šajā laikā pret Baltiju bijis naidīgs. Vienīgi pietrūcis spēka, lai pār mums izgāztu visu savu žulti.

Savukārt trīs Baltijas valstis prasmīgi izmantojušas neskaidrības posmu, kad Rietumos nepamatoti sapņoja par Krievijas demokratizēšanos, un laimīgi kļuvušas par Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm. Ne viens vien mūsu sabiedrotais Ukrainā ir teicis, ka tāds pat liktenis kā Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā būtu skāris arī mūs, ja vien Latvija nebūtu Ziemeļatlantijas aliansē. Tagad var atkārtot Ozoliņa teikto, tikai čečenu neatkarības cīnītājus aizstāt ar ukraiņiem, kam jāpateicas par Eiropas aizstāvēšanu no austrumu agresora. Tas nav pārspīlējums, jo tieši Ukrainā tagad izšķiras jautājums, vai nemieru un karu zona pletīsies tālāk Eiropā un nonāks arī pie mums.