Parasti viss sākas ģimenē. Protams, tie ir gadījumi, kad vecākiem trūkst izpratnes par bērna vajadzībām, kā arī prasmju viņu aprūpēt un audzināt vai kad ģimenē ir ilgstošas sociālās problēmas. Neapšaubāmi cēlonis var būt arī vardarbība – ģimenē vai ārpus tās, tostarp no vienaudžu puses. Tai pašā laikā cēlonis var būt arī ārkārtas notikumi, kas var negaidīti atgadīties katrā ģimenē, piemēram, vecāku šķiršanās, tuva cilvēka slimība vai nāve. Nereti nepievēršam pienācīgu uzmanību, ka ārēji sociāli labvēlīgā ģimenē vecākiem ir pārāk augstas prasības pret bērniem, kas arī var būt cēlonis tam, ka bērns dara pāri sev vai citiem.
Ja ģimene bērnam nepalīdz vai nespēj palīdzēt, atbildība jāuzņemas profesionāļiem, kas ir iesaistīti vai kuriem ir jābūt iesaistītiem bērna dzīvē, – pedagogiem un citiem izglītības sistēmas profesionāļiem, ģimenes ārstiem un citiem medicīnas jomas profesionāļiem, sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām un citām publiskā sektora institūcijām, primāri – pašvaldību līmenī. Turklāt ikkatram jāapzinās, ka bērns pats palīdzību lūgs reti, pieaugušajam ir jābūt atvērtam un pacietīgam, kā arī jāuzņemas iniciatīva "meklēt ceļu" pie bērna.
Pēdējā laikā publiski ir izskanējusi informācija par vairākiem gadījumiem ar traģiskām sekām. Ir jāapzinās, ka šajos gadījumos bērnu ilgstoši ietekmēja pieaugušo neizdarība un ka viņam kritiski trūka pakalpojumu un atbalsta. Redzot naida pilno sabiedrības attieksmi, ar kādu šie izņēmuma gadījumi tiek attiecināti uz jebkuru bērnu, kurš "neprot uzvesties" vai kuram ir speciālas vajadzības, ir būtiski, lai katra Latvijas ģimene un katrs pieaugušais apzinās, ka bērna uzvedības problēmu cēloņi var ienākt arī viņa dzīvē. Ja situācija valstī netiks risināta, katra ģimene un katrs pieaugušais, kurš pretnostata savu bērnu citam bērnam, savu bērnu saucot par "normālu", bet to citu – par "nenormālu", "slimu" u.tml., var nonākt tikpat bezpalīdzīgā situācijā kā tie, kuri šādā situācijā atrodas konkrētajā brīdī.
Daži bērni vai valsts mēroga problēma
Latvijā 2020. gadā bija aptuveni 360 tūkstoši bērnu. Saskaņā ar revidentu aplēsēm 10 tūkstošiem no viņiem bija uzvedības problēmas, bet būtiskākais – ne mazāk kā 36 tūkstošiem bērnu jau pastāvēja pierādāms uzvedības problēmu iestāšanās risks. Tas nozīmē, ka, agrīni nesniedzot šiem bērniem un viņu ģimenēm atbilstošu atbalstu, ar laiku bērnu uzvedības problēmas tikai saasināsies un būs nepieciešami daudz lielāki resursi, turklāt daudzos gadījumos uzvedības maiņa vairs nebūs iespējama, jo īstais brīdis būs nokavēts.
Lai gan revidenti šos datus varēja iegūt no dažādām valsts un pašvaldību datubāzēm, pašvaldībām, kuras "atrodas saviem iedzīvotājiem vistuvāk" un kuras tieši tādēļ valstī ir atbildīgas par sociālās vides izpēti, šādus datus aizvien neapkopo. Vairākumam pašvaldību pat nav zināms, cik tajās dzīvo ģimenes ar bērniem un cik no tām ir viena vecāka vai daudzbērnu ģimenes. Tāpat pašvaldībām neinteresē, cik tajās ir bērnu, kuri izdarījuši administratīvo pārkāpumu vai pat noziedzīgu nodarījumu (saskaņā ar revīzijā apkopotajiem datiem šādu bērnu bija attiecīgi trīs un divas reizes vairāk).
To, ka izmaksas pieaug līdz ar bērna uzvedības problēmām, uzskatāmi apliecina revīzijā konstatētais, ka viena bērna "labošana" sociālās korekcijas izglītības iestādē "Naukšēni" (SKII "Naukšēni") pēdējos četros gados izmaksāja vidēji 29 tūkstošus eiro gadā. Salīdzinājumam – viena problēmbērna dalība pierādījumos balstītā sociālās rehabilitācijas programmā izmaksā vidēji 2,5 tūkstošus eiro, savukārt 10 ģimenes psihoterapeita konsultācijas agrīnā stadijā – līdz 350 eiro.
Darbs ar bērniem grūta lieta, labāk lai ar to tiek galā kāds cits
Turpinot Valsts kontroles jau iepriekš veiktajās revīzijās konstatēto, šī revīzija kārtējo reizi apliecina ne tikai to, ka Latvijā bērniem un viņu ģimenēm nav pieejams nepieciešamais atbalsts un pakalpojumi, bet arī atbildīgo institūciju formālo un resorisko pieeju bērnu lietu risināšanā.
Atbildīgās institūcijas savstarpēji nesadarbojas, par ko primāri liecina trūkumi informācijas apmaiņā. Tā vietā tiek meklētas robežas starp kompetencēm – kas jādara izglītības iestādei, kas – sociālajam dienestam, kas – bāriņtiesai utt., lai gan profesionālā ziņā tām visām ir kopīgs mērķis – palīdzēt vienam un tam pašam bērnam.
Pat tajos gadījumos, kad pašvaldībām nav izvēles un ir jāuzsāk likumpārkāpumu profilakses darbs ar bērnu, kā arī jāizstrādā programma uzvedības korekcijai, tās neizzina uzvedības problēmu cēloņus un nestrādā ar tiem. Bērniem tiek doti tikai formāli uzdevumi – "nesmēķēt", "saturīgi pavadīt brīvo laiku", "neizdarīt likumpārkāpumus", "apmeklēt skolu", vai tiek uzlikts sods. Diemžēl šāda "brīnumnūjiņas pavicināšana" nedarbojas, jo nevar salabot bērnu, nesalabojot viņa ģimeni. Šādi nākamajai paaudzei neizdodas ieaudzināt arī tiesisko apziņu, par ko liecina tas, ka Latvijā aptuveni katrs ceturtais bērns ir izdarījis administratīvo pārkāpumu.
Kā var nesodīt, ja izdarīts pārkāpums
Kopš 2016. gada bērnu izdarīto administratīvo pārkāpumu lietās primāri jāpiemēro nevis administratīvais sods (brīdinājums vai naudas sods), bet audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis (piedalīties uzvedības sociālās korekcijas programmā, novērst kaitējuma sekas u.c.). Tādējādi likumdevējs jau ir apzinājies, ka gadījums, kad administratīvo pārkāpumu izdara pieaugušais, atšķiras no gadījuma, kad to izdara bērns, proti, bērns ir jāaudzina, nevis jāsoda.
Administratīvos pārkāpumus var konstatēt dažādas institūcijas, bet audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus par tiem var piemērot tikai pašvaldību administratīvās komisijas. Tādēļ pārējām institūcijām pirms soda piemērošanas jāvēršas pie komisijām. Tomēr revīzijā konstatēts, ka šī prioritārā pieeja netiek ievērota, daudzos gadījumos nepamatojot, kāpēc tā.
Revidenti īpaši "izcēluši" Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kura soda bērnus par personu apliecinoša dokumenta savlaicīgu nenoformēšanu vai pazaudēšanu un kurā šis process ir tik automatizēts un bezpersonisks, ka gadās piemērot sodu arī septiņus gadus vecam bērnam.
Turklāt sodošās institūcijas kopumā ļoti viegli piemēro bērniem naudas sodus, tai skaitā bērniem no bērnunamiem, iedzenot viņus parādu jūgā, kas par sevi atgādina uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas, atņemot jaunietim tos finanšu līdzekļus, ko valsts nodrošinājusi patstāvīgās dzīves uzsākšanai.
Soda piemērošanai netraucē arī tas, ka bērnam ir garīgas veselības traucējumi. Piemēram, revīzijā konstatēts gadījums, kurā bērnam ar garīgās veselības traucējumiem piemēroja naudas sodu par staigāšanu pa speciālās izglītības iestādes jumtu un drošinātāju izslēgšanu, nevērtējot, vai bērns vispār izprot savu rīcību. Izglītības iestādes vērtējumā tā bija bērna uzvedības problēma, kuras risināšanā jāiesaista Valsts policija.
Tāpat atbildīgās institūcijas nepietiekami izmanto likumā paredzēto iespēju atbrīvot bērnu no atbildības, ja pārkāpums ir maznozīmīgs, tā vietā veicot neformālu audzināšanas darbu. Revīzijā ir konstatēti gadījumi, kuros administratīvo pārkāpumu process piemērots par neattaisnotu stundu kavēšanu, atrašanos ārā nakts laikā, bērnunama vingrošanas teritorijas piegružošanu ar konfekšu papīriem vai sniega pikas iemešanu skolotājai.
Latvijā nav pakalpojumu bērniem un viņu ģimenēm
Ja pašvaldību rīcībā nav informācijas par bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas vai to iestāšanās risks, tās nemaz nevar pilnvērtīgi novērtēt, kāds atbalsts šai mērķgrupai ir nepieciešams, lai tālāk attīstītu to vajadzībām atbilstošus pakalpojumus pietiekamā apjomā.
Pamatpakalpojumi, kuriem ir jābūt jebkurā pašvaldībā, ir izglītojošas nodarbības vecāku prasmju attīstīšanai, ģimenes asistents, psiholoģiskais atbalsts, atkarību profilakse un ārstēšana vecākiem un krīzes vai ģimenes atbalsta centrs. Līdz pašvaldību reformai visi šie pamatpakalpojumi bija pieejami tikai 22 no bijušajām 119 pašvaldībām, savukārt pašvaldībās, kurās tie bija pieejami, pakalpojumu apjoms tāpat nebija pietiekams. Piemēram, 2020.gadā bija aptuveni 46 tūkstoši bērnu ar uzvedības problēmām vai to iestāšanās risku, bet psihologa pakalpojums tika nodrošināts tikai aptuveni pieciem tūkstošiem ģimeņu ar bērniem. Arī izglītības iestādēs, kurām ir būtiska loma savlaicīgā bērnu uzvedības problēmu vai to iestāšanās riska identificēšanā un preventīvā atbalsta sniegšanā, nav pietiekama atbalsta personāla.
Daudzu pašvaldību izglītības iestādes neizmanto arī dažādu projektu iespējas, lai piesaistītu trūkstošos speciālistus vai finansētu viņu nepietiekamās slodzes. Piemēram, gandrīz 80% pašvaldību nebija iesaistījušās programmā "STOP 4–7", kuras ietvaros tiek apmācīti speciālisti un nodrošināti pakalpojumi bērniem un ģimenēm pirmsskolas līmenī, un aptuveni 20% pašvaldību nebija iesaistījušās Eiropas Sociālā fonda projektā "Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai" (PuMPuRS), kurā bērniem iespējams saņemt psihologa konsultācijas un nodarbības pie priekšmetu skolotājiem.
Savukārt tādu pakalpojumu klāsts, kuru mērķgrupa ir bērni ar "ielaistām" uzvedības problēmām, Latvijā ir vēl mazāk pieejams. Piemēram, nevalstisko organizāciju piedāvātās pierādījumos balstītās kompleksās sociālās rehabilitācijas programmas ("DARI", "Palēciens" un "Pārinieks") pieejamas tikai Rīgā. Ārpus Rīgas pat bērnu narkologs pacientus parasti pieņem tikai reizi nedēļā vai pat retāk. Uz Bērnu un pusaudžu resursu centra piedāvāto ambulatoro sociālās rehabilitācijas pakalpojumu atkarību mazināšanai, kam jāseko pēc ārstēšanas akūtās fāzes, jāgaida līdz sešiem mēnešiem, bet smagos gadījumos palīdzēt ir praktiski neiespējami, jo pakalpojums institūcijā vispār neeksistē.
Īstermiņa risinājums – nav bērna, nav problēmas
Revīzijā Valsts kontrole vērtēja arī problemātiku saistībā ar SKII "Naukšēni", kurā bērni tiek šķirti no ģimenes un ierastās vides un kas pēc savas būtības neatšķiras no ieslodzījuma, proti, ievietošanas pamatojumu un termiņu, kā arī iestādē nodrošinātā pakalpojuma saturu.
Līdz SKII "Naukšēni" slēgšanai kopā ar noziedzīgus nodarījumus izdarījušiem bērniem tajā tika ievietoti arī bērni, kuri izdarījuši tikai administratīvos pārkāpumus (piemēram, smēķējuši vai lietojuši alkoholu), bet nepildīja audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Šo bērnu nonākšana iestādē ir sekas pašvaldību nesekmīgi īstenotajam likumpārkāpumu profilakses darbam. Ja bērns pats "nelabojās", nereti pašvaldības virzīja bērna ievietošanu SKII "Naukšēni", tā uz kādu laiku atbrīvojot sevi no darba ar bērnu un viņa ģimeni.
Neskatoties uz to, ka iestādē bērnus nevar ievietot bez tiesas "sankcijas", revīzijā konstatēta tendence uz ilgāku laiku ievietot iestādē mazākus bērnus vienkārši tāpēc, ka viņi pabeiguši mazāk klašu, nevis atkarībā no tā, kāds pakalpojums un cik ilgi bērnam nepieciešams uzvedības korekcijai. Turklāt dažkārt ar ievietošanu iestādē tika risinātas ģimeņu sociālās problēmas vai pakalpojumu trūkums bērnunamos, jo aptuveni puse no iestādes audzēkņiem bija bērni no ārpusģimenes aprūpes un vairums no tiem – tieši no bērnunama. Piemēram, viens no bērniem, kurš 13 gados bija nozadzis mantas apmēram 50 eiro vērtībā, iestādē tika ievietots uz trim gadiem, to pamatojot ar sociālo apstākļu uzlabošanu un nepieciešamību iegūt pamatizglītību.
Lai gan iestādē varēja atrasties bērni līdz pilngadības sasniegšanai, tajā tika nodrošināta tikai pamatizglītība. Savukārt iestādē īstenotās izglītības programmas nebija pielāgotas bērniem ar garīga rakstura problēmām vai citām speciālām vajadzībām, lai gan iestādē uzturējās bērni arī ar šādām vajadzībām.
Beidzot ir jāsāk rīkoties
Ņemot vērā minēto, nedrīkst vilcināties, gadu gadiem pētot, kādus jaunus pakalpojumus varētu ieviest, tā vietā primāri nodrošinot tos pakalpojumus, kurus dažas pašvaldības sadarbībā ar nevalstisko sektoru ir jau izveidojušas un kuriem praksē ir labi rezultāti. Ir jādomā, kā bērniem ar atkarībām palielināt arī Bērnu un pusaudžu resursu centra piedāvātā pakalpojuma aptveri, lai tas savlaicīgi būtu pieejams visiem Latvijas bērniem, kuriem tas ir nepieciešams, neatkarīgi no dzīvesvietas.
Skaidrs ir tas, ka Latvijas bērnu un ģimeņu situāciju nevarēs atrisināt vienkārši – novēršoties no problēmbērniem un viņu ģimenēm. Priekšā ir liela reforma, tādēļ ir kritiski svarīgi jaunajai sistēmai ielikt pareizus pamatus. Vienlaikus jārēķinās, ka tas prasīs gan resursus, gan domāšanas maiņu. Un tomēr tas ir labāk nekā necilvēcības skartajā Ukrainā, kur bērnu vajadzības pašlaik ir saistītas ar izdzīvošanu. Latvijā mūsu paaudzes privilēģija ir miera un drošības apstākļos audzināt un atbalstīt katru bērnu, lai viņam būtu cieņpilni dzīves apstākļi, iespēja mācīties un iekļauties sabiedrībā un lai viņš varētu īstenot savu potenciālu. Tomēr tas, vai to darām, ir atkarīgs tikai no mūsu motivācijas un prioritātēm.
Latvijas pieaugušajiem ir jāapzinās, ka mēs audzinām nākamos Latvijas pieaugušos, kas vēl mūsu dzīves laikā veidos un vadīs Latviju, kā arī rūpēsies par tās ilgtspēju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
