Foto: Publicitātes foto
Pēdējā gada laikā, saņemdami ziņas par ukraiņu tautas varonīgo cīņu pret okupantiem, varējām mācīties, kā jāprot aizstāvēt savu dzimteni pret ārējo ienaidnieku. Izcilā parauga iedvesmoti, spriedām, kā sagatavoties mūsu zemes aizsardzībai līdzīga iebrukuma gadījumā. Bet pēdējās dienās no Ukrainas pienākušās ziņas var sniegt dažas svarīgas atziņas par to, kā jārīkojas, nonākot saskarē ar iekšējo ienaidnieku – piekto kolonnu, korupciju, ko Krievija izmantojusi kā svarīgu hibrīdkara ieroci.

Viss sākās ar publikāciju kādā laikrakstā. Tika atklāts, ka armijai iepērk produktus par cenām, kas divas, trīs reizes augstākas par tirgus cenām. Bija mēģinājumi šokējošās ziņas par zelta olām un kartupeļiem paslēpt zem paklāja, atrunāties, ka publikācija ir Krievijas drošībnieku akcija ar mērķi diskreditēt Ukrainu. Valsts prezidents Volodimirs Zelenskis neko tādu nepieļāva. Pat nemēģināja atrunāties, ka korupcija ir tikai mazsvarīga okupācijas laika palieka, kā pie mums šo ļaunumu vērtē premjers Krišjānis Kariņš. Tā ir pirmā mācība Latvijai – lai cik nepatīkama informācija, to nedrīkst slēpt no sabiedrības un izlikties, ka viss kārtībā.

Ukrainas drošības dienesti sāka aktīvu darbību, un daudzi augsta ranga valsts darbinieki, ministru vietnieki, dienestu vadītāji jau ir atbrīvoti no darba, arestēti, apsūdzēti. Kauja šajā otrajā frontē tiek izcīnīta ar tādu pašu noteiktību kā austrumu frontē ar Krievijas bruņotajiem barbariem. Netiek saudzēts oligarhs Igors Kolomoiskis, lai gan viņš savulaik palīdzēja Zelenskim kļūt par prezidentu. Viņa mājā veiktā kratīšana visai pasaulei demonstrēja, ka Ukrainas vara nav atkarīga no naudas maisiem. Tā ir vēl viena mācība Latvijas politiķiem – beidzot pārvarēt atkarību un bailes no oligarhiem. Šo mācību it īpaši cieši vajadzētu ielāgot "zaļzemnieku" partijai un tiem, kuri padevīga kranča acīm raugās Ulda Pīlēna virzienā.

Tā pret korupciju cīnās Ukrainā. Bet kā Latvijā? Vai arī pie mums pieteikts karš šim ļaunumam, vēzim, kas grauž valsts pamatus?

Atcerēsimies, ka mūsu valstī korupcija sāka zelt jau pirmajos tās pastāvēšanas gados. Tā iespiedās politisko partiju darbībā, pašvaldībās, ministrijās un nodarīja milzīgu ļaunumu valsts attīstībai. It īpaši plaši ļaunais vēzis sakuploja gados, kad ritēja privatizācija. Korupcijas kroplākais perējums ir oligarhi. Bez korupcijas Aivars Lembergs un Andris Šķēle nebūtu varējuši iegūt tādu ekonomisko spēku, ka līdz pat šim laikam nav apturami. Kad atklājās, ka oligarhi saka izšķirošo vārdu valsts augstāko amatpersonu izvēlē, sākās runas par valsts nozagšanu. Oligarhiskam režīmam valdot, tiesiskums, demokrātija pārvērtās par tukšu čaulu, patvaļas piesegu. Pirms stāšanās NATO Latvijai tika izvirzītas stingras prasības korupcijas apkarošanas jomā un tika nodibināta īpaša korupcijas apkarošanas iestāde – KNAB. Ar to tika saistītas lielas cerības, taču ilgu laiku tās neattaisnojās. Ar "strelčenoku" un "vilnīšu" palīdzību šī iestāde ilgus gadus darbojās kā koruptantu glābēja, nevis to apkarotāja. Ik pa brīdim sabiedrību šausmināja skaļi skandāli, daudzi no tiem līdz pat šim laikam nav izmeklēti, vainīgās personas nav sauktas pie atbildības.

Sabiedrība cerēja, ka situācija mainīsies pēc iepriekšējās Saeimas vēlēšanām. Noteicošās pozīcijas ieguva partijas, kas, kā šķita, oligarhu spēkus atbīdīja no varas svirām. Visaugstāk pretkorupcijas karogu cēla Jāņa Bordāna vadītā Jaunā konservatīvā partija. Tā solīja ļauno slimību piežmiegt tā, ka kukuļdevējiem un kukuļņēmējiem degtu pamati zem kājām. Lielas cerības tika saistītas ar Jutas Strīķes ievēlēšanu Saeimā. Diemžēl "konservatīvo" patiesā līdere pāragri šķīrās no dzīves, bet viņas partijas biedri aizmirsa savus solījumus. Pirms jaunās Saeimas vēlēšanām pretkorupcijas karoga vietā sāka vicināt nacionālisma karogu, cerēdami pārtrumpot "tēvzemiešus". Pilnīgi loģiski, ka vēlētāji šo partiju vairs negribēja redzēt parlamentā.

Domāju, ka bordāniešu neveiksmes galvenais cēlonis bija tas, ka viņi nespēja aizsniegties līdz korupcijas saknēm – tām valsts pārvaldes, tiesu sistēmas tradīcijām, kuras bija ļāvušas korupcijai sakuplot un ko šaurs ierēdniecības slānis izmantoja savas personīgās labklājības vairošanai.

Tagad ir jauna Saeima. Arī šajā parlamentā vairākumu ieguvuši it kā "gaišie spēki", kas norobežojas no oligarhiem, skaļos paziņojumos, rīcības programmā sola apkarot korupciju, pauž atbalstu tiesiskumam un likumībai.

Bet kā ar darbiem?

Rau, viens uzskatāms piemērs, kas, manuprāt, kā spilgts zibsnis atklāj patieso ainu, pašreizējās valdošās koalīcijas īsto attieksmi pret šo vēzi, korupciju.

Kā labi atceramies, pirms vēlēšanām atklātībā nāca ziņas par lielām nejēdzībām Valsts ieņēmumu dienestā. Bija atklāta plaša apjoma kukuļņemšana muitā, KNAB bija aizturējis VID Nodokļu un muitas policijas amatpersonas par mēģinājumu izspiest 100 000 eiro kukuli no kāda uzņēmēja. Toreizējais finanšu ministrs Jānis Reirs pavēstīja, ka tie ir smagi pārkāpumi un ka par tiem atbildība jāprasa arī no iestādes vadītājas, VID ģenerāldirektores Ievas Jaunzemes. Uz disciplinārlietas izskatīšanas laiku atstādināja viņu no amata. Bija pamats cerēt, ka beidzot viens augsta ranga vadītājs vismaz amatu zaudēs par to, ka nav spējis nodrošināt likumam atbilstošu kārtību savā iestādē. Bet kas notika pēc Saeimas vēlēšanām? Amatu zaudēja nevis Ieva Jaunzeme, bet gan Jānis Reirs, lai gan tika ievēlēts Saeimā un saņēma vērā ņemamu vēlētāju atbalstu. Tātad "Jaunā vienotība" un tās izraudzītais finanšu ministrs Arvils Ašeradens sodīja to personu, kas bija mēģinājusi vērsties pret korupciju, nevis to ierēdni, kura bija atbildīga par tās izplešanos pārvaldītajā iestādē. Manā skatījumā, tas bija šokējošs pavērsiens. Partija, kas bija solījusi apkarot korupciju un kam vēlētāji bija izrādījuši lielu atbalstu, lika saprast – mums korupcija neliekas bīstama kaite, ministrs, kas mēģinājis tai kaitēt, ir bīstamāks par ierēdni, kas ļāvis saviem darbiniekiem pārvērsties par noziedzniekiem.

Gluži pretēja rīcība tai, ko pašlaik varam vērot Ukrainā.

Kādus secinājumus Latvijas iedzīvotāji varēja izdarīt pēc Arvila Ašeradena veiktās un viņa partijas atbalstītās akcijas? Tikai vienu – jūs, koruptanti, varat dzīvot netraucēti. Jaunā valdība patrieks no amatiem ministrus, kuri kaitēs jūsu rebēm, bet sargās ierēdņus, kuru paspārnē jums ļauts plaši izvērsties. Izskatās, ka arī premjers Krišjānis Kariņš domā līdzīgi, jo nav dzirdēts, ka viņš būtu mēģinājis kaut vai nosodīt Ašeradena darbības.

Arī citas valdošās koalīcijas partijas Ašeradena rīcību ir atzinušas par pareizu, jo pat nemēģina viņu kritizēt.

Tātad ar dziļu sašutumu jāsaka – jaunās varas attieksme pret korupciju ir tikpat iecietīga kā tajā laikā, kad valdīja oligarhu partijas un tika runāts par valsts nozagšanu. Sabiedrības cerības uz valdības neiecietību attieksmē pret bīstamo noziedzības veidu nav attaisnojušās. Domāju, tā ir smaga vilšanās daudziem pilsoņiem, kas balsoja par "Jauno vienotību".

Ievas Jaunzemes atjaunošana iepriekšējā amatā liek secināt, ka pie mums atšķirībā no Ukrainas korupcija varēs vēl ilgi zelt un plaukt. Un tieši tā arī notiek.

Gandrīz katra diena nes jaunas ziņas par noziedzīgiem darījumiem kādā pašvaldībā vai valsts iestādē. Rau, nupat tika ziņots par aizdomīgiem iepirkumiem Daugavpils Universitātē, Ropažu, Līvānu pašvaldībā. Vēl pirms tam bija ziņas par triju firmu karteli, kas sadalīja vietējo autobusu pārvadājumu pasūtījumus. Arī celtniecības firmas, kā zināms, nekādu konkurenci savā starpā negribēja pieļaut un organizēja kartelīti, kas sadalīja pasūtījumus, oficiālos valsts iestāžu konkursus pārvēršot par formālu aktu, tātad ar cinisku nekaunību uzspļaujot likumiem un pilsoņu interesēm.

Tie ir atklātībā nonākušie gadījumi. Droši vien desmitreiz vairāk ir tādu gadījumu, par kuriem neviens ne čabu, ne grabu, jo visiem pašvaldību, valsts iestāžu iepirkumiem, pasūtījumiem nav iespējams izsekot.

Kā var attīstīties valsts ekonomika, ja izslēgts viens no tās galvenajiem dzinuļiem – konkurence? Vai jābrīnās, ka Latvija visās jomās strauji atpaliek no Igaunijas un Lietuvas?

Korupcijas apkarošana nav iedomājama bez efektīvas tiesu sistēmas. Vai mūsu valstī tāda ir izveidota? Pašreizējā tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere nupat publicētā intervijā gan apgalvo, ka šajā jomā viss ir kārtībā, tiesu procesu ilgums atbilstot vidējiem Eiropas valstu rādītājiem. Taču ministre savā intervijā aizmirsusi paskaidrot, ka mūsu tiesas, iespējams, salīdzinoši ātri spēj lemt lielākoties par sīkiem vai vidēji smagiem nodarījumiem.

Kad uz apsūdzēto sola jāsēdina personas par miljonos skaitāmiem kukuļiem – ja tās vēl saistītas ar politiskām aprindām –, tad tiesu procesi kļūst bezgalīgi un beigu beigās pilnīgi izčākst. Izcilākais piemērs, protams, ir mēģinājums notiesāt Aivaru Lembergu. Bet viņš nav vienīgais. Rau, arī kukuļņemšanā apsūdzētā bijusī ministre – "tēvzemiete" Baiba Broka – mitinās ārzemēs, ignorējot tiesnešu mēģinājumus nosēdināt viņu uz apsūdzēto sola. Jau vairāk nekā piecus gadus starp apsūdzētām personām zib bijušā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimševiča vārds, bet lieta, kā dzirdams, nevirzās uz priekšu. Un kā ar Uģa Magoņa un Oļega Osinovska apsūdzībām? Kāda atbildība tiks prasīta no celtniecības firmu bosiem, kas, kā iepriekš minēts, bija izveidojuši karteli un savā starpā sadalīja pasūtījumus? Kādu sodu saņems tās trīs firmas, kas savā starpā draudzīgi sadalīja vietējo autobusu satiksmes pasūtījumus? Vai tām tiks liegtas tiesības turpināt biznesu? Vai uzliktais nepilnu divu miljonu naudas sods ir samērojams ar to pusmiljardu eiro, ko tās saņemtu no valsts budžeta, ja tiktu pie pasūtījuma?

Raugoties uz mūsu Temīdu, atsevišķos gadījumos rodas iespaids, ka tiesas Latvijā izveidotas tikai tāpēc, lai sodītu sīkos likumpārkāpējus, bet lielākajiem valsts izzadzējiem, kukuļņēmējiem un kukuļdevējiem izsniegtu nevainīguma indulģenci, dokumentu, kas ļauj tiem izriezt krūtis un paziņot – es esmu tīrs kā bērna asara. Ja kāds žurnālists tādam mēģina norādīt uz melniem darbiem, kas visiem skaidri saskatāmi, tad tūlīt tiek pacelts vairogs – neviena tiesa neko nav pierādījusi... Un tā rodas pilsoņu grupiņa, kas mūsu valstī ir neaizskarama. Rau, nozagta un izsaimniekota lielākā valsts osta, bet miljardu sakasījušais kungs uz tiesas sēdēm brauc kā uz cirka izrādēm un visiem stāsta, ka viņš ir politiskās vajāšanas upuris. Kāds cits, izmantodams valsts amatu, veikli pievācis gandrīz visu pārtikas ražošanas nozari, daļu uzņēmumu iztirgojis Krievijas mafijai un mierīgā garā brūķē jaunas rebes, turpinot tukšot līdzpilsoņu kabatas un izlaupot valsts budžeta līdzekļus.

Un kā ar Zolitūdes traģēdiju? Pēc 10 gadus ilgušas izmeklēšanas, daudzām tiesu sēdēm pasludināts, ka par 54 cilvēku nonāvēšanu un vēl daudzu citu veselības sakropļošanu atbildīga viena persona, kam piespriests salīdzinoši nenozīmīgs sods.

Ko secināt pēc tāda sprieduma? Tikai to, ka mūsu valstī daudzu cilvēku nogalināšana ir tikpat kā nesodāma rīcība. Ja noziedznieks izdzēš viena cilvēka dzīvību, tad mūsu prokurori, izmeklētāji spēj pierādīt viņa vainu, tiesneši – piespriest atbilstošu sodu. Bet, ja noslaktēti 54 cilvēki un vēl daudzi smagi sakropļoti, – tikpat kā nekādas atbildības. Bet vai tāda traģēdija būtu bijusi iespējama, ja sabrukušās ēkas būvniecības laikā nepieļautu paviršības un, iespējams, koruptīvus darījumus?

Tāda, rau, ir mūsu valsts tiesiskā kārtība. Diemžēl vēl aizvien korupcija, tāpat kā citi ekonomiskie noziegumi, nav nodarījums, par kuru vainīgajiem pienāktos sods.

Bet jaunā tieslietu ministre intervijā sludina, ka viss, cienījamie pilsoņi, ir kārtībā, pie mums valda tiesiskums un likumība. Ja reiz viss ir kārtībā, tad ministrei nekas nav jāpilnveido. Arī turpmāk dzīvosim valstī, kurā liela nauda un sakari ar politiskajām aprindām ļauj uzspļaut likumam.

Pašlaik mūsu Valsts prezidents Egils Levits mudina Eiropu izveidot tiesu, kas izmeklētu Krievijas noziegumus Ukrainā, sauktu pie atbildības tos, kuri vainojami par zvērībām Bučā un citur. Tā ir visnotaļ atbalstāma un slavējama rīcība.

Bet vai Valsts prezidents nevarētu izrādīt lielāku interesi arī par to, kāpēc mūsu pašu valstī tikpat kā neviens nav atbildīgs par 54 cilvēku nonāvēšanu un par korupcijas iespiešanos visās jomās, sākot ar pašvaldībām, beidzot ar izglītības iestādēm? Diemžēl tādas prezidenta aktivitātes nav redzamas. To vietā Valsts prezidents tērē laiku un spēkus, dibinot Demokrātijas akadēmiju, kuras lietderība apšaubāma, mudina veidot Vēstures institūtu, lai gan finanšu līdzekļu trūkst jau nodibinātajam institūtam, kurā strādā valsts kvalificētākie vēsturnieki.

Kā sabiedrisko domu ietekmē varas samierināšanās ar korupciju un citiem smagiem ekonomiskajiem noziegumiem? Domāju, ka atstāj graujošu iespaidu uz daudzu ļaužu noskaņojumu, psiholoģiju, morāli. Ja pilsonis redz, ka viņu nekavējoties bargi soda par kāda salīdzinoši neliela pārkāpuma izdarīšanu, bet kādu citu varai pietuvinātu vai naudīgu personu gadu gadiem nevar notiesāt par nesalīdzināmi smagākiem likuma pārkāpumiem, tad zūd jebkāda ticība taisnīgumam, tiesiskumam, cieņai pret valsti. Diferencēta likuma piemērošana ir baisa kārtība, kas grauj valsts morālos pamatus, vairo nihilismu, nicinājumu pret tiesisko kārtību un Latviju dara līdzīgu totalitāriem režīmiem.

Kā tas viss galu galā ietekmē valsts drošību? Graujoši! Mazinās pilsoņu vēlme aizstāvēt savu zemi, no varas kabinetiem nākošā puvuma smaka nomāc patriotisma jūtas. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs Krievijai. Tādi politiķi kā Arvils Ašeradens, kas samierinās ar korupciju, objektīvi vērtējot, ir labākie Krievijas ietekmes aģenti.

Tagad pieņemts likums par vispārējo karaklausību, un mēs gribam, lai jaunieši demonstrē patriotismu, dodas dienēt, gatavojas valsts aizsardzībai. Es ceru, ka viņi to darīs un patiešām būs gatavi pildīt katra pilsoņa svēto pienākumu sargāt savu zemi, tāpat kā to dara ukraiņi.

Bet vai, gaidīdami jaunatnes patriotismu, nevaram pieprasīt, lai arī mūsu pašu izraudzītie varas vīri un sievas paveic visu to, kas viņiem būtu jādara valsts drošības stiprināšanā? Vai viņiem nebūtu jāizrāda absolūta neiecietība pret korupciju un citiem noziegumiem? Vai viņiem nav jābeidz kukuļdevēju un kukuļņēmēju dalīšana savējos (sargājamajos!) un svešajos (pie kauna staba sienamajos!)? Vai beidzot nevajadzētu ieviest tādu kārtību, lai likums pret visiem pilsoņiem izturētos vienādi? Vai nevajadzētu beigt kalpošanu vienīgi kādam politiskajam spēkam vai ekonomiskajam grupējumam, nevis visai sabiedrībai kopumā? Vai beidzot oligarhiem nebūtu jāsaņem sods par to ļaunumu, ko viņi nodarījuši valstij un vēl joprojām nodara?

Ukraina pašlaik cīnās divās frontēs – pret ārējo un iekšējo ienaidnieku. Man nav šaubu, ka tā tiks galā gan ar vieniem, gan otriem. Krievijas veidotā piektā kolonna cietīs krahu tāpat kā tās bruņotās bandas. Šajā kaujā ukraiņiem svarīgu atbalstu sniedz ASV, kas nevar pieļaut, ka daļa no to atvēlētajiem miljardiem iebirtu koruptantu, nodevēju, piektās kolonnas kabatās, nesasniedzot atbalsta mērķi. Izveidota karstā līnija, katrs Ukrainas pilsonis var piezvanīt uz ASV un informēt par noziedzīgiem darījumiem. Amerikāņi brīdinājuši, ka turpmāk Ukrainas koruptanti tiks sodīti saskaņā ar attiecīgiem ASV likumiem. Amerikāņiem budžeta līdzekļu izšķērdēšana atšķirībā no Latvijas ir viens no vissmagākajiem noziegumiem, un ir pamats domāt, ka šis brīdinājums palīdzēs apcirst kukuļošanas saknes Ukrainā.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atbalsta un iedvesmo drošības iestādes, kas vēršas pret koruptantiem. Tieši tāpēc viņš bauda tautas uzticību un ir iekarojis milzu prestižu visā pasaulē.

Bet vai mēs ar saviem koruptantiem spēsim tikt galā? Vai arī mums nav vajadzīga ASV palīdzība? Kad mūsu ministri, Saeimas deputāti sapratīs, ka korupcijas izskaušana valsts drošībai ir tikpat svarīga kā armijas stiprināšana, robežu sargāšana, ieroču sagāde?

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!