Krievijas karš Ukrainā turpinās jau teju pusotru gadu. Neviens nezina, kad un ar kādu iznākumu tas beigsies. Tāpat nav paredzams, ar kādu Krieviju Eiropai un pasaulei nāksies sadzīvot.
Pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī Baltijas valstu un Polijas politiķiem ilgstoši nācās samierināties ar NATO sabiedroto un ES partneru nevēlēšanos ieklausīties brīdinājumos par Krievijas draudiem. Rietumvalstu politiķi un stratēģi nespēja apzināties Krievijas nolūkus un apņēmību sacensībā ar tā sauktajiem kolektīvajiem Rietumiem.
Veidojās paradoksāla un absurda situācija. ES pirms gadiem 20 nolēma modernizēt Krieviju, kas pēc būtības nozīmētu korumpētās un noziedzīgās valsts pārvaldes sistēmas beigas. Būtu bijis grūti iedomāties, ka Vladimirs Putins un Krievijas politiskā vadība labprātīgi atļautu iznīcināt rūpīgi veidoto kārtību, kas tiem sniedza milzīgus ienākumus un visādus labumus.
Rietumvalstu politikas veidotāji un ietekmīgas uzņēmēju grupas centās Krievijā ieraudzīt to, kā tur nemaz nebija un nekad nav bijis. Līdztekus Rietumos joprojām valdīja pārliecība, ka, attīstoties labklājībai pašā Krievijā un nostiprinoties tās sadarbībai ar demokrātisko pasauli, arī Krievijā veidosies brīva un demokrātiska sabiedrība.
Krievijas vadība to, protams, uztvēra kā savas atšķirīgās sistēmas pastāvēšanas apdraudējumu. Pakāpeniski attopoties no 20. gadsimta 90. gadu apjukuma un padomju tautsaimniecības modeļa sabrukuma, Krievija 21. gadsimta sākumā mērķtiecīgi pilnveidoja un papildināja metodes cīņai pret Rietumu draudiem – vārda brīvību, cilvēktiesībām, citām pamatvērtībām un Rietumu sabiedrībām svarīgiem principiem. Krievija turpināja un uzlaboja to, ko pēc 1917. gada apvērsuma attīstīja lielinieki un PSRS specdienesti.
Būdams Latvijas vēstnieks Zviedrijā, pēc 2014. gada Krimas aneksijas un okupācijas saviem Rietumu kolēģiem diezgan nesekmīgi centos skaidrot, ka Krievija vismaz pēdējo gadsimtu turpina sava veida karu jeb cīņu pret Rietumu demokrātijām. Krievija jau ilgstoši bija dažādos veidos signalizējusi, ka uzskata NATO par ienaidniekiem. Vienlaikus Eiropā nerimās vēlme veidot partnerattiecības ar Krieviju. Tika ignorēts sakāpinātais un augošais Krievijas naidīgums pret Rietumiem.
Trešā Roma
Meklējot savu identitāti, Krievija pēc PSRS sabrukuma diezgan ātri nonāca pie dažiem svarīgiem secinājumiem. Aukstajam karam beidzoties, pasaulē dominēja vairs tikai viena lielvara – ASV, kas kopā ar saviem sabiedrotajiem Rietumos noticēja tam, ka ir iestājušās "vēstures beigas", ka turpmāk nostiprināsies brīvā tirdzniecība, valdīs demokrātiskais kapitālisms un pārējā pasaule vēlēsies līdzināties brīvajām Rietumu sabiedrībām.
Krievija šim maldīgajam uzskatam nevarēja piekrist. Viens no tās identitātes stūrakmeņiem sakņojas atšķirīgajā kultūrā un pasaules uztverē. Krievija sevi redz kā Trešo Romu, kā vienu no pasaules centriem, kas nevar iekļauties un nevēlas piederēt Rietumu kultūrtelpai. Turklāt, lai pasargātu un nostiprinātu savu atšķirīgo redzējumu, Krievija meklēja veidus, kā nepieļaut Rietumu ietekmes, demokrātisko institūciju un principu nostiprināšanos pašā Krievijā, tās tuvākajā apkaimē un pasaulē.
To varēja redzēt jau 90. gadu sākumā, kad Krievija apzināti veidoja tā sauktos iesaldētos konfliktus Pārdņestrā, Kalnu Karabahā, kā arī vēlāk Gruzijā, Ukrainā un citviet. Tā veica arī ietekmes operācijas un dezinformācijas kampaņas, kā arī apdraudēja Rietumu principus NATO un ES valstīs. Diezgan spilgts piemērs bija agrākā FSB darbinieka Aleksandra Litviņenko noindēšana Londonā 2006. gadā. Tas faktiski bija pirmais gadījums, kad Krievija NATO valstī lietoja kodolmateriālus jeb poloniju.
Aizstāvēsim katru collu NATO teritorijā
Pēc Baltijas valstu pievienošanās NATO 2004. gadā mūsu Rietumu sabiedrotajiem nepārtraukti nācās saskārties ar neērto īstenību un Baltijas valstu mudinājumiem gādāt par NATO austrumu flanga drošību. Tikai pēc tam, kad Krievija īstenoja militāru iebrukumu Gruzijā 2008. gada augustā, sabiedrotie NATO pakāpeniski un negribīgi atbalstīja Baltijas valstu saucienus pēc aizsardzības plānu veidošanas.
Šī iezīme faktiski ir saglabājusies līdz pat šodienai. Tikai kārtējā Krievijas provokācija un militārās spriedzes pastiprināšana Baltijas jūras apkaimē un citviet NATO pierobežā pēc ilgstošām diskusijām NATO apspriedēs, Polijas un Baltijas valstu brīdinājumiem ar laiku noved pie lēmumiem, kas stiprina NATO valstu drošību un gādā par spēju stāties pretī Krievijas apdraudējumiem.
2016. gadā NATO valstu un valdību vadītāji Varšavas samitā nolēma izvietot daudznacionālos NATO paplašinātās klātbūtnes bataljonus Polijā un Baltijas valstīs. Tas tobrīd bija spēcīgs signāls Krievijai, ka NATO dalībvalstis ir gatavas kolektīvi aizsargāt savu sabiedroto drošību Baltijas jūras apkaimē un Krievijas pierobežā. Šim lēmums, kas pakāpeniski ir ticis īstenots kopš 2017. gada, ne tikai stiprināja NATO austrumu flanga drošību, bet arī kalpoja kā iedarbīgs līdzeklis Krievijas atturēšanai. Proti, tas bija vēstījums Krievijai: uzbrukums kādai no Baltijas valstīm vai Polijai apdraudētu paplašinātās klātbūtnes kaujas grupās dienošo NATO valstu karavīru dzīvības; tādējādi šo valstu valdības, riskējot ar savu karavīru dzīvībām Ādažos un citās bāzes Baltijas apkaimē, ir gatavas nākt talkā un aizsargāt savu sabiedroto drošību pret Krievijas iespējamiem uzbrukumiem.
Pērn, pēc Krievijas pilna mēroga kara uzsākšanas Ukrainā kļuva skaidrs, ka līdzšinējie NATO lēmumi Baltijas jūras apkaimes aizsardzībai un Krievijas atturēšanai ir nepietiekami. Taču līdz pat pēdējam brīdim pirms NATO Madrides samita notika pamatīga stīvēšanās gan Briseles koridoros, gan NATO galvaspilsētās par to, cik tālu NATO valstis ir gatavas kolektīvi iet, lai novērstu Krievijas vēlmi apdraudēt NATO teritoriju tās tiešajā apkaimē jeb tā saukto austrumu flangu.
2022. gada jūnijā Madridē NATO samita deklarācijā beidzot tika skaidri pateikts, ka alianse apņēmīgi pastiprina atturēšanas un aizsardzības politiku: "NATO turpinās pasargāt savus iedzīvotājus un aizstāvēs katru collu sabiedroto teritorijās visos laikos". Tika arī nolemts pakāpeniski pieaudzēt paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu sastāvu līdz brigādes līmenim Baltijas valstīs un Polijā.
Kopš Madrides samita NATO stratēģu un analītiķu leksikā ir parādījies jēdziens forward defence, ko es gribētu tulkot kā iedarbīga aizsardzība. Būtībā tas nozīmē, ka alianse apņemas karot ar uzbrucēju savā teritorijā no pirmās minūtes, aizstāvēties un cīnīties par katru collu NATO teritorijas. Šis princips neapšaubāmi ir milzīgs pavērsiens NATO sabiedroto domāšanā. Tam vajadzētu kalpot par nozīmīgu brīdinājumu Krievijai, lai atturētu to no vēlmes uzbrukt un karot pret NATO valstīm to teritorijā.
Gatavojoties NATO samitam Vašingtonā 2024.gadā
Nākamajā nedēļā, 11. un 12. jūlijā, Viļņā notiks kārtējā NATO valstu un valdību vadītāju sanāksme. Tajā visticamāk tiks pieņemti jauni nozīmīgi lēmumi un apstiprināti principi NATO kolektīvās aizsardzības pastiprināšanai. Nav šaubu, ka Latvijas ārpolitikas un drošības politikas veidotāji kopā ar Baltijas valstu, Polijas un citiem līdzīgi domājošiem kolēģiem līdz pat pēdējam mirklim turpina gādāt par to, lai Viļņas samits kļūtu par spēcīgu turpinājumu Madridē lemtajam.
Tomēr, vērtējot Krievijas rīcību Ukrainā un pasaules politikā, būtu jāuzdod jautājums, vai līdzšinējie lēmumi un to ieviešana ir pietiekami, lai atturētu Krieviju no vēlmes uzbrukt kādai no NATO valstīm turpmākajos gados.
Priekšstatiem un pārliecībai ir milzīga nozīme politikā. Nav pamata uzskatīt, ka pēc sakāves Ukrainā Krievija mainīs savu izpratni un attieksmi pret Rietumu nolūkiem un mērķiem. Krievija tos vienmēr iztulko un saprot pilnīgi ačgārni. Tāpēc varam sagaidīt ilgstošu pretstāvi. Krievija vēl gadu desmitiem būs Rietumiem naidīga vara un pastāvēšanas drauds mūsu reģiona valstīm. Vienlaikus gan transatlantiskā kopiena, gan Baltijas valstis nekad nav uztvērušas Krieviju kā savu ienaidnieci. Drīzāk tā allaž ir bijusi grūti izprotama neērtība, kas laiku pa laikam rada bīstamus apstākļus. Tieši šī pretruna priekšstatos un pārliecībā visticamāk radīs jaunus pārbaudījumus, lai panāktu NATO sabiedroto stratēģisko apņēmību veidot attiecības ar Krieviju tā, lai novērstu vēlmi un nepieļautu Krievijas uzbrukumu NATO valstīm.
Lai gan NATO un ES valstis nekaro pret Krieviju, tomēr to sniegtā palīdzība un atbalsts Ukrainai nostiprina apziņu Krievijā, ka Krievija aizstāvas un cīnās pret ASV, NATO un tā sauktajiem kolektīvajiem Rietumiem. Krievijas karš notiek Ukrainas teritorijā. NATO un ES, piegādājot ieročus, kara materiālu, tehniku un munīciju Ukrainai, allaž pieprasa, lai Ukraina neveiktu uzbrukumus Krievijas teritorijā. Šādi NATO un ES izvairās no iesaistīšanās karā ar Krieviju.
ASV, G7 un ES koordinētās sankcijas, protams, būtiski ietekmē Krievijas spējas ilgstoši turpināt karu Ukrainā. Vienlaikus Krievija ir pamanījusies atrast jaunus veidus, kā apiet un mazināt sankciju iespaidu. Tas liek domāt, ka Krievija spēs karot Ukrainā vēl nenosakāmi ilgu laiku.
Karam turpinoties, ir maz ticams, ka Krievija spētu uzsākt karadarbību kādā no NATO valstīm. Pēc kara Krievijai visticamāk vajadzēs laiku, lai pārgrupētos un pielāgotu savus bruņotos spēkus atbilstoši NATO pastiprinātajai klātbūtnei Krievijas tuvumā.
Vienlaikus Krievija būs pieradinājusi sevi pie domas, ka tā spēj karot svešā teritorijā un ka prot tikt galā ar sankciju ietekmi. Līdz ar to ir pienācis laiks uzsākt sarunu par NATO papildus rīcību, lai radītu tādus apstākļus, kas nepieļautu Krievijas uzbrukumu NATO valstīm. Tāpēc jēdziens forward defence jeb iedarbīga aizsardzība ir jāpapildina ar forward deterrence jeb iedarbīgu atturēšanu.
Atturēšanas politikai ir jābūt tādai, kas liktu Krievijai patiešām noticēt, ka NATO valstis ir gatavas ne tikai cīnīties un aizstāvēt katru collu savas teritorijas, bet arī spēj un nekavēsies atbildēt uz Krievijas uzbrukumu tādā veidā un mērogā, kas pašai Krievijai nodarītu lielu kaitējumu.
Pērn redzējām, kāda panika sākās Krimas pussalā un kā okupanti metās bēgt pie pirmajām nepatikšanām un briesmām. Krievija saprot un respektē tikai un vienīgi spēka politiku un apņēmīgu rīcību. Tāpēc NATO valstīm jau līdz Vašingtonas samitam būtu rūpīgi jāapsver tas, kādā veidā likt Krievijai patiešām noticēt, ka par jebkuru atvēzēšanos un mazāko militāro avantūru pret NATO valstīm Krievijas vadība un tās tauta maksās bargu cenu.
Krievijai būtu skaidri jāapzinās, ka uzbrukums NATO nozīmē ne tikai smagas neveiksmes kaujas laukā NATO teritorijā, bet arī spēcīga NATO atbilde Krievijā. Ka NATO valstis ir gatavas aizstāvēt katru collu un savus iedzīvotājus, kā arī atbildēt uz Krievijas uzbrukumu, nekavējoties iznīcinot svarīgus militārus objektus, kaujas vienības un bāzes, infrastruktūru un pilsētas pašā Krievijai.
Vilcināšanos, neizlēmību un apjukumu Krievija allaž uztver kā pamudinājumu. NATO ir pienācis laiks uzsākt gatavošanos ilgstošai pretstāvei ar naidīgu un dusmīgu Krieviju, kas gadu desmitiem radīs draudus Eiropas un pasaules drošībai. Agri vai vēlu transatlantiskajai sabiedrībai nāksies atgriezties pie ASV diplomāta un stratēģa Džordža Kenana domas par Krievijas savaldīšana (containment). Par to viņš rakstīja drīz pēc 2. pasaules kara. Krievijas savaldīšana kļuva par ASV stratēģiju Aukstā kara laikmetā.
NATO valstīm 21. gadsimta turpinājumā ir nepieciešama jauna savaldīšanas stratēģija. Iedarbīga aizsardzība un iedarbīga atturēšana ir viens no ceļa posmiem uz Krievijas savaldīšanu. Tikai tā mēs varam nepieļaut Krievijas uzbrukumu NATO.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
