Lauris Rasnačs: Iespējas saņemt karteļu radīto zaudējumu atlīdzību

Pirmajā brīdī var šķist, ka ziņas par kārtējo jaunatklāto karteli plašākai sabiedrībai nav aktuālas, tomēr šāds viedoklis ir maldīgs. Ja iedomājamies hipotētisku piemēru, kuram daļēji līdzīgu pārkāpumu savulaik atklāja Eiropas Savienības konkurences uzraugs – Eiropas Komisija – un kura ietvaros, piemēram, cukura ražotāji ir vienojušies par cenu noteikšanu (Eiropas Komisijas 02.01.1973. lēmums 73/109/EEC (IV/26 918), šāda karteļa dēļ par cukuru visticamāk ir spiesti maksāt lielāku cenu gan konditorejas un citu pārtikas preču ražotāji, gan citi komersanti, kuri izmanto cukuru kā izejvielu, gan arī patērētāji, kuri patērē cukuru savu mājsaimniecību vajadzībām.

Vēl jo vairāk, karteļa rezultātā mākslīgi paaugstināto cenu dēļ augstākas izmaksas ir arī virknei citu produktu un pakalpojumu, piemēram, sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem u.c. Iespējams, kāds mēģinās oponēt, ka ne jau vienmēr kartelis nozīmē paaugstinātu cenu. Šādi varbūtēji iebildumi ir uztverami kritiski. Kā, atsaucoties uz pētījumu, ir norādījusi Eiropas komisija, 93% karteļu ir izraisījuši cenu paaugstināšanu (pārmaksu) par attiecīgajām precēm un pakalpojumiem. Turklāt šī pārmaksa ir gana iespaidīga, t. i. parasti tā ir robežās no 10 līdz 20%.

Līdz ar to neatkarīgi no tā, vai esat komersants vai patērētājs, ja atklājas, ka ražotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs, no kura Jūs esat pircis preces vai pakalpojumus, ir karteļa dalībnieks, vai arī paši esat pirkuši preces vai saņēmuši pakalpojumus no kāda uzņēmuma, kas savukārt kaut ko ir pircis no karteļa dalībnieka, visticamāk par attiecīgo preci vai pakalpojumu esat pārmaksājis visai prāvu summu.

Šī pārmaksa ir katra personīgie zaudējumi. Ievērojot, ka laika posmā kopš 2014. gada Konkurences padome ir pieņēmusi lēmumus par 23 karteļu un citu aizliegto vienošanos konstatēšanu un tirgus kropļojumus Latvijā ir radījuši arī daudzi no Eiropas Komisijas atklātajiem karteļiem, jāsecina, ka to personu loks, kuras karteļu dēļ ir cietušas zaudējumus, ir ļoti plašs. Tajā skaitā zaudējumus visticamāk cietuši arī karteļa dalībnieku konkurenti, kuri nebija konkrētās shēmas dalībnieki, bet kuri karteļa dēļ ir guvuši mazākus ienākumus.

Iespējams, kāds mēģinās apgalvot, ka karteļa dalībniekus ar prāvu naudas sodu jau ir sodījusi Konkurences padome, Eiropas Komisija vai kāds cits konkurences uzraugs un šis sods ir pietiekama sankcija par dalību kartelī. Tamdēļ zaudējumus piedzīt neesot pamata. Vēl jo vairāk, dalība kartelī vismaz Latvijā liedz karteļa dalībniekiem dalību arī publiskajos iepirkumos. Tomēr, pretēji šādam viedoklim, nedz Eiropas Savienības, nedz Latvijas likumdevējs neuzskata, ka konkurences uzraugu piemērotais sods un ierobežojums piedalīties publiskajos iepirkumos liegtu cietušajām personām tiesības piedzīt zaudējumus. Tieši otrādi, kā Eiropas Savienības tiesa ir uzsvērusi spriedumā lietā Courage v. Crehan, konkurences tiesību efektīva piemērošana būtu apdraudēta, ja ikviena persona, kura ir cietusi no konkurences tiesību pārkāpuma, nevarētu prasīt zaudējumu atlīdzību (Eiropas Savienības tiesas 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C-453/99). Vienkāršiem vārdiem sakot, jebkura karteļa darbības rezultātā zaudējumus cietusī persona ir tiesīga prasīt šo zaudējumu atlīdzību no karteļa dalībniekiem.

Kā jau minēts šī raksta pirmajā punktā, personu loks, kurām karteļi ir radījuši zaudējumus, ir plašs. Tie ir gan karteļa dalībnieku konkurenti, gan tiešie pircēji – kā komersanti, tā patērētāji, kuri ir pirkuši preces vai saņēmuši pakalpojumus no karteļa dalībniekiem, gan arī t.s. netiešie pircēji –komersanti un patērētāji, kuri pirkuši preces vai saņēmuši pakalpojumus nevis no karteļa dalībnieka, bet kāda tālāka ražotāja, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja, kura ražoto vai pārdoto preci vai sniegto pakalpojumu ir ietekmējis kartelis. Informāciju par atklātajiem karteļiem var gūt, vadoties no publiski pieejamajiem konkurences uzraugu lēmumiem, kas tiek publicēti Konkurences padomes mājas lapā. Jāpiebilst, ka karteļa gadījumā nodarīto zaudējumu atlīdzības prasību patērētājiem drīzumā visticamāk būs iespējams celt arī kā t.s. kolektīvo prasību, piemēram, apvienojoties vairākiem patērētājiem, lai atvieglotu šādas prasības celšanas finansiālo slogu.

Ja karteļu radītu zaudējumu atlīdzības lietas skatītu atbilstoši vispārējam civillietu pierādīšanas standartam, šādu prasību sekmīga celšana varētu būt apgrūtināta. Lai novērstu šādu risku, Eiropas Savienības likumdevējs pieņēmis Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 26.novembra direktīvu 2014/104 par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem. Šīs direktīvas noteikumi Latvijas tiesības ir pārņemti ar Konkurences likuma 2017. gada 5. oktobra grozījumiem, kā arī Civilprocesa likuma 2017. gada 19. oktobra grozījumiem, kas stājās spēkā 2017. gada 1. novembrī. Karteļu sakarā īpaši jāpiemin direktīvas 17. panta otrais punkts, kas paredz, ka karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos zaudējumu esamība tiek prezumēta. Tāpat jāpiemin Konkurences likuma 21. panta trešajā daļā noteiktā prezumpcija, ka karteļa gadījumā attiecīgās preces vai pakalpojuma cena ir paaugstināta par 10 procentiem, ja vien netiek pierādīts pretējais.

Pašreiz Latvijā tiesvedībā esošajās lietās ir pausti dažādi secinājumi par šīs Konkurences likumā paredzētās 10% pārmaksas (zaudējumu apmēra) prezumpcijas piemērošanu lietās par zaudējumu atlīdzību karteļu dēļ, kas atklāti pirms minētās direktīvas pārņemšanas termiņa beigām un Konkurences likuma grozījumu stāšanās spēkā. Tādēļ atturēšos no kategoriska secinājuma šajā jautājumā. Tomēr, ja arī daļā aktuālu lietu šī prezumpcija nav piemērojama tieši, uzteicama ir pieeja, kas jau novērojama daļā Latvijas tiesu prakses un atbilst citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, piemēram, Vācijā un Spānijā aprobētai pieejai.

Proti, ja kartelis ir konstatēts ar Konkurences padomes vai Eiropas Komisijas lēmumu, kas ir spēkā un nav pārsūdzams (t.i. pārsūdzības termiņš ir notecējis un pārsūdzība nav iesniegta vai arī pārsūdzība ir iesniegta, bet tiesa ar galīgu spriedumu to ir noraidījusi), vairs nevar būt strīda, ka karteļa dalībnieki, to izveidojot un piedaloties, veikuši prettiesisku rīcību un šajā rīcībā konstatējama vaina nolūka formā. Tāpat, ja prasītājs pircis preces vai saņēmis pakalpojumus, vai arī tā pirktās preces vai saņemtie pakalpojumi netieši bija saistīti ar karteļa darbību, nav pamata apšaubīt, ka prasītājs cietis zaudējumus (pārmaksājis par attiecīgo preci vai pakalpojumu) un šie zaudējumi ir cēloniskā sakarā ar karteļa darbību kā prettiesisku rīcību. Līdz ar to strīds var būt tikai par atlīdzināmo zaudējumu apjomu. Apstākļos, kad nav pierādīts pretējais, t. i. nedz prasītājs ir pierādījis lielāku zaudējumu apjomu, nedz atbildētājs (karteļa dalībnieks) – mazāku, Konkurences likumā paredzētā 10% pārmaksas prezumpcija, ja arī nav piemērojama tieši, ir izmantojama kā vadlīnija zaudējumu apmēra noteikšanā.

Atbildība par karteļa rezultātā nodarītu zaudējumu atlīdzību ir t. s. ārpuslīgumiskā jeb deliktatbildība, un šī prasība var tikt celta desmit gadu laikā no brīža, kad stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams (pārsūdzības termiņš ir notecējis un pārsūdzība nav iesniegta, vai arī pārsūdzība ir iesniegta, bet tiesa ar galīgu spriedumu to ir noraidījusi) Konkurences padomes, Eiropas Komisijas vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts konkurences iestādes lēmums, ar kuru konstatēts kartelis. Ievērojot, ka liela daļa karteļa dalībnieku parasti pārsūdz šos lēmumus, attiecīgi attālinot arī noilguma termiņa sākumu, secināms, ka šobrīd vēl ir iespējams celt zaudējumu atlīdzības prasības saistībā ar karteļiem, kas ir konstatēti pirms vairāk kā desmit gadiem.

Nobeiguma vietā

Protams, ka lietās par karteļu rezultātā nodarītu zaudējumu atlīdzību ir virkne nianšu, kuras nav iespējams izklāstīt vienā salīdzinoši īsā rakstā. Tādēļ šis raksts nav uzskatāms nedz par juridisku konsultāciju, nedz arī par padomu vai ieteikumu noteiktai rīcībai. Katra situācija ir individuāla un prasa kompetenta profesionāļa iesaistīšanos.