Ainārs Radovics: Ko darīja Napoleona karaspēks Latvijā?

Nebija tā, ka Latvijā neviens neko nezināja par Franču revolūciju un izsludināto brīvību. Patiesībā gaiss virmoja gan no brīvības idejām, gan Napoleona Lielās armijas pārsteidzošajām uzvarām. Par to rūpējās franču un poļu aģenti, kas krogos izplatīja zemnieku brīvlaišanas idejas. Spožs piemērs tam ir Kauguru nemieri 1802. gadā.

Bet arī krievu Vidzemes un Kurzemes guberņu pārvalde par to zināja un nesaudzīgi apkaroja jebkuru brīvības ideju. Napoleona Lielā armija iedvesa bailes, un jau savlaicīgi – no 1810. gada – tika pastiprināti Kobronskansta nocietinājumi pie Rīgas un uzsākta Daugavpils cietokšņa būvniecība. Daugavgrīvā un Mīlgrāvī steidzīgi sāka būvēt 21 airu lielgaballaivu. Lai palielinātu armiju, ar 1797. gadu Baltijā sākās rekrūšu ņemšana, dienests ilga 25 gadus.

Kad 1812. gada jūnijā Napoleons ieradās Kēnigsbergā, iebrukums Latvijā jau rādījās tik reāls, ka sākās paniska Kurzemes un Zemgales pilsētu pamešana, pārtikas krājumu izvešana un pat iznīcināšana. Lielās Rīgas baznīcas noderēja par labības magazīnām. Tika uzdots izveidot zemessargu pulkus, ko uzņēmās Kurzemes gubernators Fridrihs fon Zīverss. Tos sāka formēt viņa Rencēnu muižā. Septembra vidū bija saformēti divi pulki ar 2111 zemniekiem. Tomēr Vidzemes muižniecība "piemirsa" izpildīt vienu svarīgu lietu – tā finansēšanu, bet Zīvera ieguldītie personīgie līdzekļi izrādījās par maziem pulku uzturēšanai. Lai gan tos sūtīja kaujās, būdami slikti apģērbti un bez ieročiem, šie zemnieki deva ļoti mazu pienesumu karadarbībai.

Virzot savu Lielo armiju uz Maskavu, Latvijas teritorijas ieņemšanai Napoleons norīkoja Prūsijas korpusu, kam bija jānāk trīs virzienos