'Cehs.lv': Nāve šosejas malā. Traģēdija, kuru mēs varējām novērst

Kas nogāja greizi pēdējās sekundēs, pirms melnais BMW ielidoja grāvī, par to šobrīd var spriest vien dīvāna eksperti forumos, un tam tāpat nekādas lielas nozīmes nebūs, jo cilvēks ir miris. Nav būtiski, vai tā bija pārāk strauja atgriešanās savā joslā, lai neaizķertu pretī braucošo fūri, vai slidenajam ceļam un janvāra spelgonim nepiemērotas riepas un autiņa tehniskais stāvoklis. Problēma ir daudz lielāka par šo vienu BMW. Un mēs, Latvijas sabiedrība, to varējām novērst. Ne policija, ne ceļu uzturētāji, bet mēs visi.

Tas sākās vienkārši, kā jau vienmēr. Es biju atceļā uz galvaspilsētu pēc laukos pavadītas nedēļas nogales. Aiz loga mīnus 23, saulaina svētdiena. Perfekta ziemas pasaka. Ceļi slideni, lielisks laiks nesteidzīgam braucienam uz 90 ierasto 100–105 km/h vietā. Lielisks laiks uzsūkt skatus, pirms atkal atgriežas atkusnis ar kaitinošo šļuru zem kājām un riteņiem. Kaut kur starp Ieriķiem un Siguldu manas privātās, uz 90 ripojošās karalistes pierobežā parādījās nemiernieks. Kādam šķita, ka šajā laikā, kad visi tur par padsmit metriem lielāku distanci starp automašīnām, braukšana uz 90 ir noziegums un satiksmes bremzēšana. Aiz muguras nemierīgi dīdījās melns bembis, ik pa brīdim pabāžot degunu pretējā joslā, lai pēc sekundes vai divām ar vilšanos atlīstu atpakaļ. Tā kā mans autiņš bija smagāks par divtūkstošo sākuma "žurku", turklāt pilnpiedziņas, es nemaz nesatraucos un ziloņa mierā turpināju tādā pašā ātrumā, kaut nemiernieks aizmugurē mani acīmredzami centās "pastumt" uz priekšu, lienot daudz par tuvu, ja ņem vērā tās dienas braukšanas apstākļus.

Ceļš šajā posmā ir diezgan līkumots un kalnains, tāpēc "žurkai" iecerētā apdzīšana īsti neizdevās līdz pat nedaudz taisnākam posmam tieši pirms Siguldas