Andris Veselovskis: Agresija pret sevi

Mūsu sabiedrībā agresija pret sevi ir ļoti izplatīta. Cilvēki ļoti enerģiski sevi noniecina. Agresija pret sevi izraisa daudz problēmu – agresiju pret citiem, izdegšanu, depresiju, ģimenes sabrukumu.

Psiholoģisku problēmu izpēte parasti ir jāsāk ar sevi. Piedāvāju lasītājam ieskatīties sevī. Vai kādreiz šādi (kā piemēros) uzbrūkat paši sev? Vai atpazīstat nežēlīgu attieksmi pret sevi?

Raksta mērķis ir palīdzēt atpazīt agresiju pret sevi un padomāt, ko ar to darīt. Pārsvarā agresiju pret sevi un citiem cilvēki neatpazīst. Tāpēc pirmais solis ir ieraudzīt agresiju sevī.

Otrais solis ir saprast, ka tik nežēlīga attieksme pret sevi nav laba. Cilvēki uzskata, ka slikta attieksme pret sevi ir pamatota. "Es esmu pelnījusi nosodījumu, jo esmu resna."

Vieglāk ir ieraudzīt agresiju pret citiem, tādēļ vispirms papētīsim šo agresijas veidu.

Vai drīkst uzbrukt, noniecināt, pazemot? Parasti cilvēks uzskata, ka drīkst, ja tam ir atbilstošs pamatojums. Var lamāt ceļu būvniekus, ja remonta dēļ jāstāv sastrēgumā. Var lamāt valdību par nekvalitatīvu vilcienu iepirkumu. Var noniecināt valsti, ka nespēj izveidot labāku medicīnas aprūpes sistēmu.

Ieskatieties sevī, vai, ejot pa ielu, nesākat tiesāt, noniecināt citus – tas ir pārāk neveikls, tas izskatās smieklīgi, šis ir muļķis, tas nespēj nopelnīt, šis izrādās ar dārgu auto. Bieži cilvēki nepamana, ka savā prātā noniecina citus.

Ja iemesli ir pamatoti, tad jau drīkst uzbrukt, vai ne? Un, kas ir pamatots, to katrs nosaka pats. Katrs pats ir vislabākais tiesnesis. Cilvēks var uzskatīt, ka viņa redzējums ir vienīgā īstā patiesība. Taču, no malas skatoties, tā būs šī cilvēka kā subjekta realitāte (subjektīvā realitāte). Un desmit cilvēkiem būs desmit dažādas subjektīvās taisnības izpratnes.

Ja savā prātā uzbrūkat citiem, tad noteikti uzbrūkat arī sev. Ja uzbrūkat citiem par izskatu, tad uzbrūkat arī sev. Ja noniecināt citus par neveiksmēm, tad noniecināt arī sevi. Prāts uztrenējas uzbrukt. Iekšējai agresijai ir vienalga, kam uzbrukt. Uzbruks tam, kurš tajā brīdī būs vājāks, vieglāk ievainojams.

Ko darīt ar savu agresiju? Vai esmu labs, ja uzbrūku sev vai citiem?

Vispirms būtu jāpieņem, ka mūsos rodas agresija, dusmas, naids. Pacentieties pieņemt to vienkārši kā reālu faktu, bez vērtējuma. Dusmas – tas nav ne labi, ne slikti. Tās vienkārši rodas. Ja mēs ciešam neveiksmi, var rasties dusmas. Ja citi nedara to, ko mēs gribam, var rasties dusmas. Ja mūs atstāj, nodod, var rasties dusmas.

Parasti cilvēkiem ir grūti izturēt dusmas un naidu – šīs emocija tiek izlādētas uz citiem, arī pašam uz sevi. Interneta noniecinošie komentāri ir labs piemērs dusmu izlādei uz āru ("uzbrukuma upuri noteikti to ir pelnījuši"). Tikpat enerģiski cilvēki noniecina arī paši sevi. Vienlaikus dusmoties ir slikti, tādēļ cilvēks pats neredz, ka nežēlīgi uzbrūk sev vai citiem.

Pirmais solis. Pamanīt, ka uzbrūkat sev.

"Es neesmu pelnījis labāku dzīvi." "Man neizdosies." "Citi ir labāki par mani." "Kaut kas ar mani nav kārtībā." "Citi mani nepieņem." Visticamāk, jūs pats sevi nepieņemat.

Pamanīt un pateikt sev: "Es tagad pats sev uzbrūku. Tā ir agresija pret sevi. Tā nevajag darīt."

Otrais solis. Pacentieties izturēties pret sevi kā pret cilvēku, kuru mīlat. Mainiet attieksmi pret sevi!

Bērnībā cilvēkā veidojas vērtību kritēriji. Viņš iemācās, kas ir labi, kas ir slikti. Izveidojas tādas kā sevis uzraudzības programmas. Ir labi būt tievam, veselam, veiksmīgam. Ja cilvēks neatbilst pats saviem vērtību kritērijiem, notiek uzbrukums sev. Neatbilstība saviem vērtību kritērijiem ir attaisnojošs iemesls uzbrukumam. Iekšējām programmām vajadzētu cilvēku pasargāt, bet tās pārcenšas un kļūst pārāk nežēlīgas.

Jo agrāk izdosies sevī atklāt pašdestruktīvās programmas, jo veiksmīgāk varēs tās mīkstināt. Nav iespējams savu agresiju likvidēt. Ir iespējams diezgan veiksmīgi sevi pieskatīt, pārvaldīt.

Nevajag nežēlīgi sevi mocīt! Mīliet sevi un citus cilvēkus!

Lai visiem labi!