Sprieda tikai valdošo koalīciju pārstāvji un labāk ļāva saprast, kāpēc šī spītīgā, katra uz savu smilšu kasti velkošā koalīcija vēl nav izjukusi. Televīzija ir tāds niķīgs sabiedrības produkts, kurā gribi vai negribi var redzēt gan tavas emocijas, gan tavu fizisko stāvokli. Piedzēries būs piedzēries, muļķis būs muļķis. Piemēram, par finansu ministru Valdi Dombrovski var pateikt, ka viņa runas nelikās ne dziļdomīgas, ne informāciju saturošas, pat ne demagoģiskas – vienkārši cilvēks nav dzimis orators, kāds savulaik bija premjers Ivars Godmanis. Gudrākie no dziedātāju kora izskatījās satiksmes ministrs Roberts Zīle un viņa partneris no partijas un Saeimas frakcijas Guntars Krasts, kam bija patiesi argumenti savu interešu aizstāvībai, bet pat viņu teiktajā palika tāda nepabeigtības sajūta.
Labi, ka LTV blakus kadrā atspoguļo sejas no tiem, kas vēl nav tikuši pie mikrofona varēja redzēt kā uz premjera teikto sarāvās viens otrs ministrs, varēja papētīt, cik nožēlojami viņš tur čīkstēja par savas iestādes budžeta aizsardzību. Premjers bija stingrs kā klints, lai gan īpaši rūpīgi klausījās sava biedra A. Šlesera izteicienos. Bet biedrs neko jaunu nepiedāvāja, tikai trīs reizes noskaitīja dažādi variētu lūgsnu par bērnu aizsargāšanas nepieciešamību Latvijā. Es gluži labi saprotu, ka V. Dombrovskis nevar oponēt koalīcijas partneriem ar saviem skaitļiem un faktiem, jo TV tiešraide neļauj tos momentāli uztvert, ja vien skatītājiem nav video ieraksts, kurā papētīt TV minēto salīdzinot ar pašu rīcībā esošo faktisko. Es saprotu, ka pārraidē dažiem, bija neilgs laiks izteikties, piemēram, Oskaram Kastēnam no Pirmās partijas vai dažu citu partiju runasvīriem.
Galvenais, ka palika vēl skaidrāks mūsu valdības koalīciju vienojošais cements – bailes. Neko īpašu neteikt, neizlekt, nepateikt jaunas domas, ko nav apsprieduši koalīcijas partneri, bet galvenais – ko nav apstiprinājis pats premjers.
Jau minēju, ka pat prātīgākie, (piebilstu, ka neesmu TB/LNNK cienītājs) G. Krasts un R. Zīle, bija tika prātīgi, ka pamatīgu opozīciju pārējo korim īpaši neveidoja. Savukārt premjera vaibsti radīja iespaidu, ka viņš ieklausās tikai sava biedra teiktajā, bet pārējo uztver par bērnu niekiem smilšu kastē. Bet galvenais iespaids – koalīciju apvieno bailes. Tomēr galvenās nav bailes no premjera, bet bailes pēkšņi palikt ārpus sabiedrības redzamības. Dažām partijām tas jau bijis nepatīkams piedzīvojums, kaut vai tiem pašiem zemniekiem vai iepriekšējā Saeimā redzamu vietu ieņēmušajiem sociāldemokrātiem. Tieši tāpēc visiem jāpielāgojas kopsaucējam, jo disidentus pie mums nemīl tāpat kā Padomju Savienībā. Turklāt jāņem vērā, ka katram oponentam, paliekot valdošajās aprindās, ir lielākas iespējas saglabāt savu finansiālo atbalstītāju un līdz ar to arī savu interešu aizstāvību. Valdība pagaidām mums ir stabila – tāds ir secinājums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
