Diemžēl valsts institūciju atsaucība LSA nosprausto mērķu īstenošanai normatīvo aktu grozīšanā nav bijusi pietiekama. Par Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 10. panta pirmās daļas 7. punkta un 12. panta pirmās daļas 4. punkta iespējamo neatbilstību Satversmei esmu vairākkārt informējis Izglītības un zinātnes ministrijas atbildīgās amatpersonas, diemžēl vēlamais rezultāts netika nodrošināts. Esmu vērsies arī pie visām Saeimas frakcijām, lai tās ierosinātu apstrīdētās normas izslēgšanu. Diemžēl, likumprojekts 2003. gada 6. novembra Saeimas sēdē netika nodots komisijai, tas tika noraidīts.
LSA jau vairākkārt ir norādījusi uz Bezdarbnieku un darba meklētāja atbalsta likumu normu neatbilstību ar Satversmes 91. un 109.pantu. Ja kādas indivīda tiesības ir nostiprinātas valsts konstitūcijā, tad valsts un tās institūcijas nevar no to nodrošināšanas patvarīgi atteikties. Gluži pretēji – konstitucionālajām normām nav deklaratīvs raksturs un tās uzliek valsts institūcijām pienākumu to praktisku ieviešanu un nodrošināšanu dzīvē.
Tādēļ nepamatota ir Satversmē garantēto tiesību izmantošanas subjektu loka ierobežošana. Satversmes 109.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Šāds Satversmes 109.panta formulējums garantē katram Latvijas iedzīvotājam, bez jebkādiem izņēmumiem – neatkarīgi no nodarbošanās un izglītības apguves procesa – tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumos. Tāpēc Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma iepriekš minētās normas neatbilst Satversmes 109. pantam.
Turklāt Satversmes 91.pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Tas nozīmē, ka ir aizliegta atšķirīga attieksme pret personām, kas atrodas vienādos pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ja tai nav objektīva pamata. Šajā gadījumā obligāti sociāli apdrošinātajiem darba ņēmējiem, kas iegūst izglītību klātienē vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika studējošais augstskolā, atšķirībā no citiem obligāti sociāli apdrošinātajiem darba ņēmējiem ir liegtas tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā. Šādai atšķirīgai attieksmei nav objektīva pamata, tāpēc tā ir diskriminējoša.
Pilna laika klātienes studentiem ir tiesības strādāt (neviens normatīvais akts to patreiz neaizliedz) un ieturot no tiem visus likumā paredzētos sociālos maksājumus, viņu stāvoklis, salīdzinot ar citiem darba ņēmējiem bezdarba gadījumā tiek būtiski pasliktināts. Tā kā prasības strādājošajam pilna laika studējošajam stājoties darba attiecībās ir vienādas ar citiem darba ņēmējiem, tad arī viņu tiesībām, tsk. tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, ir jābūt vienādām.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, un redzot arī to, ka ne Saeima, ne par nozari atbildīgā ministrija nav ieinteresētas diskriminējošo normu izslēgšanā no Bezdarbnieku un darba meklētāja atbalsta likuma, esmu vērsies Valsts Cilvēktiesību birojā, lai tas pamatojoties uz Satversmes tiesas likumu iesniegtu prasību Satversmes tiesā, lai tā novērstu iepriekš minētā likuma pretrunas ar Satversmes 91. un 109. pantu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
