Agnese Krivade: Priekš manis tur nekā jauna nav

Apkārt stāv Savādākie. Viņi, protams, ir vieni paši, un, protams, vīrieši, jo viņi vienatnē nekad neizskatās stulbi, drīzāk interesanti. Sievietes izskatītos pēc neirotiķēm (neglītās) vai medījumiem (glītās). Blonds puisis ar uzrakstu “philosopher” piekrītoši māj ar galvu visam apkārt notiekošajam. Skūts pusmūža vīrietis ar nenovelkamu pelēku mēteli savukārt lēni ar galvas kustībām visu noliedz. Drošības labad tur glāzi ar kaut ko oriģinālu. Liekas, tīru baltu. Dubultā. Maza auguma aziāts, kā pierasts, ģērbies melnās biksēs un baltā kreklā, mēģina piedejot vairākām meitenēm, apgrābstīšanas procedūru uzsākot pēc vienas minūtes, bet acīmredzot galīgi nav atnācis uz pareizo vietu, šeit pārsvarā dejo ironiskās meitenes, kurām patīk tikai īpaši puiši. Piemēram, tādi, kas strādā reklāmas aģentūrās un vakaros liek mūziku klubos.

Divpadsmitos sāk dalīt šampi, piecdesmit sešas pudeles, salietas sarkanās un zaļās plastmasas glāzītēs. Paņem man divas, saka viena meitene otrai. Pēc mirkļa puse no šampanieša atrodas uz grīdas. Hellijs un Juveris (4) uzšļāc šampi tuvākajām meitenēm, kas spiedz un laiza pirkstu starpas.

Laužoties cauri rokām, apsēžamies atvilkt elpu un ļaujamies saviesīgām sarunām. Ar ko jūs nodarbojaties, meitenes, laipni vaicā kāds nelaipna izskata puisis ar trim pīrsingiem lūpās, četriem uzacīs, diviem degunā un septiņiem ausīs un tik notetovētām rokām, ka ādas krāsa nav nosakāma. Draudzene uz galda uzliek trumpi, slavenas firmas vārdu, un valšķīgi iesaistās sarunā. Es žāvājos un klusēju. Man patīk sāpes, es bez tām nevaru, viņš it kā nevērīgi saka, uztinot cigareti. Katru reizi, kad man sakrājas pārdzīvojumi, es aizeju un uztaisu vienu tetovējumu, viņš saka. Otrs no kabatas izņem mazu elegantu sudraba blašķīti un piedāvā mums. Viņš vienmēr nes līdzi mazu blašķīti ar dārgu alkoholu. Es šeit tusēju jau no paša sākuma, un te viss ir baigi mainījies. Mūzika palikusi tāda, nu, tāda… tāda taču visur tagad skan. Visi nāk kā uz baigo notikumu. Agrāk te bija reāli laba industriālā un alternatīvā. Tagad te atnācu tikai tādēļ, ka mājās nav ko darīt. Lasi grāmatas, ja mājās nav ko darīt, iesaistos sarunā. Es? Es grāmatas nelasu, esmu kādas divas dzīves laikā tik izlasījis. Vienreiz pamēģināju lasīt to… nu… kā viņu tur sauc, Kast… kastaņolu… Tu domā – Kastaņedu? Par tām narkotikām? Jā, jā. Draugi ieteica, bet es drusku palasīju un sapratu, ka priekš manis tur nekā jauna nav. Viss jau sen bijis. Starp citu, mani visi te pazīst. Es te esmu kā mēbele, he, he, viņš saka un iedzer meksikāņu alu ar tekilas aromātu. Tajā mirklī es kaut kā nomirstu, izteku pa galdu un grīdu, pa grīdas šķirbām nokļūstot stāvu zemāk.

Apakšā viss ir pilnīgi savādāk. Meitenes apspīlētos džinsos ap tievām un resnām ciskām un augstpapēžu zābakos, groza gurnus, ar rokām brauka sev krūtis un gūžas, rāda paduses. Īsos mirdzošos lencīšu topiņos. Brūnām sejām un sarkanām lūpām. Viena ļoti īsā rūtainā kleitiņā, kas attaisāma ar vienu rāvējslēdzēja vēzienu. Viņš no aizmugures bučo viņai kaklu, viņa izstieptām rokām iekārusies viņam galvā un nedaudz pietupusies, jo ir diezgan gara meitene. Divi resni lietuvieši ar skūtām galvām, krunkainiem pakaušiem, melnos džinsos un melnos tēkreklos. Met ar speķainiem skatieniem tuvākajām meitenēm. Puisis gaišos sieviešu džinsos ar iespiestu krāniņu un auskaru vienā ausī. Kāds solīda paskata pārītis, pēc trīsdesmit, kungs brillēs un melnā ādas vestē, kopta briļļaina sieviete garā puķainā zīda blūzē; šobrīd abi tā piemāvušies, ka izpilda seno ēģiptiešu auglības rituāla deju, sievietei blūze no kakla līdz nabai vaļā un redzams zīdīgi sarkans “Laumas” krūšturis. Abi dejo histēriski, bet nestabili, sievietes kājas šļūk pie katra otrā soļa, daudz garākais vīrietis viņu neveikli uztver rokās, paceļ un berzē gar bikšu priekšu.

Mazā auguma aziāts tikmēr praties godu un pārvācies uz leju. Baltais krekls parauts nedaudz vaļā, un rokas dara savu melno darbu, šeit meitenes daudz labprātāk ļaujas apgrābstīšanai un viņš pat saņem dažus smaidus un dejas. Kāda cita gara auguma meitene dejo ar ļoti smalku maza auguma briļļainu puisi, visu laiku tupdamās lejā un, stūrainām kustībām šūpodama gurnus, ceļas atkal augšup, pieturēdamās pie smalkā kundziņa vidukļa kā pie ābeles stumbra. Padejot nav iespējams, jo grīda līp tā, ka kāju atraut nevar. Abi resnie lietuvieši pacēluši rokas gaisā, saliec un iztaisno, saliec un iztaisno. “I’ve got the power” (5). Pīrsingu zēns un plikpauris ar blašķi arī nonākuši lejā, apsēdušies malā, diezgan ironiski smīn. Viņu acīs noķerta un fiksēta garlaicība. Man sāk trīcēt sirds. “I’ve got the power”. Eu, klausies, ejam projām. Te smird. Man kož acīs. Man viss kož acīs. Nē, viņa tagad nevar, viņa saķiķinās ar kaut kādu angli un ļauj sev bučot vaigu un roku. Pēc tam klusi ķiķinot man ausī atzīstas, ka angļi tomēr ir stulbi. Es pagriežu muguru. Ejam projām. Labi, labi. Piedod, es nevaru neflirtēt, man tas ir asinīs. Nē, tu labāk piedod man, jo man gribas tēju, piedod.

------------------------------

1. Alūzija uz dīdžeja skatuves vārdu “Helly Judas” – Ellīgais Jūdass.
2. Rinda no grupas “The Monkeys” dziesmas “Believer”.
3. Cita rinda no “The Monkeys” dziesmas “Believer”.
4. Dīdžeju vārdi.
5. Rinda no grupas “Snap” dziesmas “I’ve got the power” – Esmu saņēmis spēku.