Kristīne Ulberga: Kas notiek ar reklāmu Latvijā?

Mūsdienās, kad informācijas ir tik daudz, ka bail pat domāt no kura gala sākt, lai visu spētu aptvert un pārstrādāt, reklāma ir tā, kas lielā mērā regulē patērētāju izvēli. Attīstoties tirgus ekonomikai, reklāma ir kļuvusi par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu atļaušos pat teikt, ka tā ielaužas mūsu dzīvē neatkarīgi no mūsu vēlmēm. Televīzija, radio, periodika, transports, ielas, autostrādes, t-krekliņi, krūzītes, internets un vēl vesela gūzma vietu un lietu peldas reklāmas raibumā.

Braucot cauri Polijai pirms četriem gadiem, atviegloti nopūtos par milzīgo, bezgaumīgo reklāmas jūkli uz autostrādēm un pilsētās. Nopūtos, jo Latvija šķita gaumīgāka esam. Vismaz reklāmas ziņā.

Šodien reklāmas aina ir krietni mainījusies. Un nebūt ne tāpēc, ka tā ir visur. Arī ne tāpēc, ka tā ir bezgaumības ziņā ir spējīga konkurēt arī ar Poliju.

Gluži vienkārši, tā ir kļuvusi teiksim... patērētāju intereses aizskaroša...

Reklāmu redzēt un, neapzināti analizēt ir spiests katrs, kurš ērti iekārtojies pie zilā ekrāna cenšas attālināties no dienas notikumiem, vai gluži otrādi uztvert tos vēlreiz – caur televīzijas ziņu filtru. Reklāma par prostatas palielināšanos un urinācijas traucējumiem vīriešiem, paketēm ar spārniņiem un nepatīkamo aromātu, menopauzi varbūt arī nav ētiska, jo tiek raidīta arī tad, kad mazie vēl neguļ, taču tā nav nepatiesa. Tomēr televīzijas laiku aizņem arī tādas reklāmas, par, kurām būtu vērts pateikt dažu vārdu.

Laikā, kad valdība pieņem likumu, lai samazinātu alkohola patēriņu jauniešu un šoferīšu vidū kas paredz alkoholisko dzērienu, tai skaitā arī alus tirgošanu līdz 22.00 vakarā, televīzija tomēr nekautrējas raidīt vienmēr smaidīgo “Aldara” reklāmu, kur latgoļu puisis Antons nevar atcerēties neko vairāk, kā tikai Aldara aliņu... Var jau būt, ka šī reklāma patiesībā nav ne par alkoholu, ne hokeju, nedz arī par to, ka puisim Antonam atjēgties no ģīboņa palīdz tieši atmiņas par aliņu, tomēr ....

Alkoholisko dzērienu reklāmā nedrīkst piedalīties nepilngadīgie, tā nedrīkst būt saistīta ar alkohola lietošanu sporta nodarbībās, vadot transporta līdzekļus, tā nedrīkst piedēvēt alkoholam ārstniecisku, stimulējošu vai nomierinošu ietekmi, kā arī akcentēt alkohola saturu.

Diemžēl alus Latvijā ir ieskaitīts pārtikas produktu sastāvā un tātad – sanāk, ka šī reklāma ir bijusi likuma robežās, tomēr atbildēt uz to vai alus patiešām ir tik nevainīgs dzēriens, var cilvēki, kuri savā dzīvē ir atteikušies no ļoti daudz kā, arī sporta tieši par labu aliņam.

Otrs, kas mulsina ir pasaulē pazīstamās kompānijas “The Coca-cola”, melodiski “pielīpošais” un visnotaļ asprātīgais reklāmas klips, ko raida Latvijas televīzija. “Mazajiem, lielajiem, ģimenēm un vientuļiem...”.

Mulsinoša, patiesībā, nav pati kompānijas veidotā reklāma, bet gan Latvijas televīzijas pieeja raidīt šo reklāmas klipu, laikā, kad bērni skatās TV, kas faktiski iespļauj sejā skolu administrāciju un vecāku centieniem glābt bērnus no kuņģa čūlas. Arī tas, vai kola ir kaitīga veselībai, var tikt apšaubīts, varbūt tieši otrādi – tas konservantu un krāsvielu ēras ietvaros ir patiesi veselīgs dzēriens!

Kāda mana paziņa, kura dzīvo laukos un nav bijusi Rīgā jau 15 gadus reiz interesējās kas īsti esot “Maksima”. Atbildēju, ka lielveikals, bet tūdaļ arī atcerējos, ka šī reklāmas klipa sauklis taču ir “Vienmēr līdzās...”. Par ko šeit ir runa? Kam līdzās? Rīdziniekiem vai visiem, tiem, kuriem pieejams televizors?

Direktīva 84/450/EEC paredz, ka:

“Maldinoša reklāma” ir jebkura reklāma kas kaut kādā veidā, ieskaitot tās pasniegšanu, maldina vai, iespējams, maldinās personas, kurām tā tiek adresēta vai kuras tā sasniedz, un, kura, sava maldinošā rakstura dēļ, iespējams var ietekmēt viņu ekonomisko darbību vai, kura, to pašu iemeslu dēļ, nodara vai iespējams nodarīs kaitējumu konkurentam. “

Tātad, “piekasoties” pie šīs reklāmas būtības, var secināt, ka šī reklāma maldina iedzīvotājus, kuri nedzīvo līdzās kādam no veikalu tīkla “Maksima” lielveikalam, kā arī ar savu visādā ziņā piesaistošo reklāmu, mudinot doties uz lielveikalu “Maksima”, kas, iespējams, nemaz neatrodas patērētāja dzīvesvietas tuvumā varētu ietekmēt viņu ekonomisko darbību. (ceļa izdevumi salīdzinājumā ar ietaupījumiem, kas varētu rasties no iepirkšanās tieši “Maksimā”).

Šī reklāma rada zināmu līdzību ar tualetes papīra “Serla” reklāmu un paziņojumu, ka tieši šis papīrs esot visgarākais. Konkurences padome 2001.gada 22.februārī izskatīja SIA “SCA Hygiene Products” iesniegumu, kurā tika lūgts izvērtēt varbūtējo maldinošās reklāmas aizlieguma pārkāpumu SIA “Amerpap Latvia” darbībās, izplatot tirdzniecības markas “Serla” tualetes papīra un dvieļu reklāmu ar saukli: “Serla tualetes papīrs – vienmēr garāks” televīzijas un vides reklāmās.

Rezultātā Konkurences padome, pamatojoties uz Reklāmas likuma 8.panta otrās daļas un 8.panta trešās daļas 1.punkta secināja, ka tirdzniecības markas “Serla” tualetes un papīra dvieļu reklāmu nosacījumam vērtējama kā maldinoša reklāma, jo, tās pasniegšanas veids varētu sava maldinošā rakstura dēļ ietekmēt personu ekonomisko rīcību un norādīja, ka citu kompāniju tualetes papīrs ir vērtējams kā garāks, nekā “Serla”.

“Maksimas” reklāma ar saukli “Vienmēr līdzās...” varbūt ne tik daudz ietekmētu patērētāju ekonomisko darbību, kā tuvējo mazo veikalu ekonomisko stāvokli, ņemot vērā faktu, ka arvien vairāk mazo veikalu gluži vienkārši iznīkst nespējot konkurēt ar augošo hipermārketu māniju un to vilinošajiem reklāmas paziņojumiem.

Diemžēl, arī t/c “Spice” vides reklāmas, kuru vizuālā kvalitāte gan ir apmierinoša, sniedz maldinošu informāciju patērētājiem. Piemēram, braucot pa K.Ulmaņa gatvi Jūrmalas virzienā ir uzstādīta lielformāta t/c “Spice” vides reklāma ar saukli “Šeit var nopirkt visu”. Reklāma ir pārliecinoša un arī lielveikals attaisno jēdziena “’lielveikals” nozīmi, taču, kā pārliecinājos, šajā tirdzniecības centrā nevar nopirkt visu. Un, ja patērētājs redzot šādu reklāmu, dodas uz minēto lielveikalu, tērējot savu laiku, slāj pa veikala plašumiem un neatrod meklēto, tad var droši apgalvot, ka šāda reklāma tieši ietekmē patērētāja ekonomisko rīcību, un droši, ka ne pozitīvā nozīmē.

Rezumējot, gribētu piebilst, ka jēdziens “kultūra” droši vien pastāv arī reklāmas jomā, kuru raksturo televīzija, radio un pats galvenais – vide, kurā paši dzīvojam un cienām (vai, necienām). Un varbūt tieši šī kultūra būs tā, kura uzplauks Latvijai iestājoties Eiropas savienībā respektējot tās direktīvas reklāmas jomā.

Tuvojas Lieldienas un tā vien šķiet, ka pilsētas māksliniekiem nevajadzētu saspringt uz Lieldienām piešķirot pilsētai pareizos vārdus un krāsas, kuru ir pārāk daudz arī bez īpaši radītiem rotājumiem. Grābekļu kāpēji – Eiropā iestāties negribētāji, autovadītāji, kas baidoties pazaudēt darbu steidzas, kā rezultātā iegūst zemu intelekta koeficientu, veikali, kur var nopirkt visu, un vēl... zīmē mūsu tēlu un audzina mūsu bērnus.

“Kāds būs mūsu tēls un kādi bērni?” – jautājums uzņēmējiem!