Regulārās nodevēju meklēšanas un biežās vaimanas, cik viss ir kļuvis slikti, vismaz daļu atceres pasākumu, šķiet, padara par nacionālromantiķu nostaļģiskiem rituāliem. Tikmēr daudziem pašreizējiem varnešiem tas, šķiet, kļuvis vairāk par brīvprātīgi obligāto patriotisko pienākumu. Taču gan vieni, gan otri, pēc sevis izrādīšanas un viens otra aprunāšanas vairs laikam nejaudā pienācīgi parunāt par to, cik vērta ir šī valsts un kāda ir pirms desmit gadiem izveidotā valstiskuma nākotne.
Vai desmit gadi, un pat mazliet vairāk nekā trīsdesmit, ja skaita kopā visa gadsimta garumā - vai tas ir daudz vienai valstij, līdzās citām ar gadsimtu vēsturi? Un cik daudz valstij šai laikā būtu bijis jāizdara, lai kompensētu deficītu?
Desmit gadus valsts ir būvējusi demokrātiju, kas nonākusi līdz izvēlei vēlēt par politiķiem, no kuriem sabiedrība neuzticas gandrīz vairs nevienam. Valsts apsūdz un tiesā pērkoņkrustiešus un nacionālboļševikus par pretvalstiskiem noziegumiem, kamēr par tik daudz piesaukto valsts nozagšanu neviens tāds riktīgs valsts zadzējs aiz restēm nav nonācis.
Droši vien arī nedēļas nogalē kurinās ugunskurus un uzdziedās kādu skumju dziesmu. Tas, protams, ir jādara. Tikai šī atcere maz kalpo par ieganstu runāt par pēdējās desmitgades mācībām, jo, daudz runājot par formu, maz atliek laika un vietas saturam.
Vai šī desmitgade kaut kā kalpo par ieganstu mainīt to, kas noticis desmit gados? Vai šī desmitgade ir jūtams valstisks impulss tiem, kas barikāžu laikā vēl knapi lasīt prata, bet tagad beidz skolu un ir “jaunie un perspektīvie”? Ne jau sava ļaunuma vai pretvalstiskuma dēļ tik daudziem tik ļoti iepatikusies frāze - mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
