Foto: Shutterstock

Vecāki nekad nepārstāj būt vecāki. Tie ir bērna atbalstītāji un sargātāji grūtā brīdī līdz pat mūža galam. Grūtā brīdī galvenais emocionālais un materiālais atbalsts pēc cilvēku un dabas likumiem būtu sagaidāms no vecākiem. Pieaudzis, nobriedis, neatkarīgs cilvēks ne ar vienu nevar rēķināties. Ar vecāku palīdzību un padomu vajadzētu, norāda Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr.med. Gunta Ancāne.

Profesore sagatavojusi atziņu un ieteikumu krājumu "Vecākiem. Par sevi un bērniem". Šis izdevums ir atziņu krājums, ko profesore dāvināja Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Krājums ir pieejams bibliotēkās, bet profesore laipni piekritusi ar vērtīgo informāciju dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem. Šoreiz par to, kādiem būtu jābūt vecāku mērķiem, izvēloties laist pasaulē un audzināt bērnus.

Vecāku misija un galvenie uzdevumi

Kā uzsver profesore, emocionāls atbalsts ir nenovērtējams un nenopērkams dārgums. Vecāki vismaz varētu gribēt to dot. Psihiski veselu un nobriedušu vecāku gadījumā tā arī ir. Ja vecāki ir psihiski neveseli, piemēram, ar izteiktām narcisma, depresijas, infantilisma, atkarības iezīmēm, tad viņi vecāku funkciju pildīt nespēj. Tie ir vecāki, kas bērnus rada, lai no viņiem kaut ko saņemtu, nevis kaut ko dotu – bērni tiek radīti ar kalpa funkciju (pēc principa, lai būtu kas vecumdienās pienes ūdens krūzi). Nemitīgi pārmetumi un kritika, maigāk vai asāk izteikta, ir šādu vecāku bērnu ikdiena. Slēptais vēstījums – tu vēl neesi gana paklausīgs (man), tātad gana labs kalps (man). Interesanti, ka zināmā vecumā to pieprasa ne tikai diezgan neveiksmīgi vecāki, bet arī tādi, kuri vispār vecāku lomu nav pildījuši. Tos varētu nosaukt par mātītes un tēviņa bioloģiskās lomas izpildītājiem, kuri mazu bērnu atdevuši bērnunamā vai radiniekiem. Un parādās bērna 30. dzimšanas dienā ar maigāk vai asāk izteiktu prasību viņus aprūpēt, jo "es taču esmu tavs tēvs/māte".

Patiesībā būt bērnu, īpašu mazu bērnu, vecākiem ir ārkārtēji grūts process, kurā vecāku galvenais mērķis ir, iedodot bērniem pēc iespējas vairāk nepieciešamā, pašiem izdzīvot. Abās šī vārda nozīmēs – izdzīvot gan emocionāli (no izmisuma, bezpalīdzības, līdz varēšanas izjūtai, priekam, gandarījumam), gan fiziskā nozīmē – būt veseliem, naktis neguļot, dienā daudz padarot, veicot lielo dzīves uzdevumu, kas prasa vairākus gadus atrasties fiziskā un emocionālā distresā.

Vecāki vienlaikus veic divus pretējus uzdevumus:

  • rada likumus un noteikumus, kas bērnam dod drošības sajūtu un veido tādu kā rāmi, ietvaru;
  • dod bērnam šī rāmja ietvaros telpu un laiku brīvi attīstīties, neapgrūtinot viņu ar savām bailēm, kauna, vainas un citām izjūtām, kuru patoloģisks daudzums ir kaitīgs psihiskai veselībai.

Likumi un noteikumi


Nepieciešami abi – noteikumi un likumi saprātīgās devās rada drošības sajūtu un izjūtu, bet brīvība ir nepieciešama personības attīstībai, kas vesela cilvēka gadījumā turpinās līdz mūža pēdējai dienai un ir cilvēka galvenā jēga, uzsver profesore Ancāne.

Tāpēc cilvēka cienīga dzīve ir skaista, bet nav viegla. Katrs cilvēks ir kā valdnieks savā karaļvalstī. Ar visām tiesībām un varu (varēšanu) – noteikt likumus, izbaudīt labums un ērtības. Un arī ar pienākumiem – nemitīgi attīstīt savas "valsts" teritoriju, rūpēties par tiem, kas tajā dzīvo, uzturēt to veselīgu, sakoptu, pārtikušu, uzplaukstošu, veidot attiecības ar citām "valstīm" (cilvēkiem), gan uz sadarbību vērstām, gan postošu nodomu vadītām, pastāvīgi un patstāvīgi būt gatavam nepieciešamības gadījumā aizstāvēt savas robežas.

Ja vecāki ir psihiski neveseli, piemēram, ar izteiktām narcisma, depresivitātes, infantilitātes, atkarības iezīmēm, tad viņi vecāku funkciju pildīt nespēj
Profesore Gunta Ancāne

Ancāne akcentē, ka robežu aizstāvēšana – gan valsts, gan cilvēcisko – ir ļoti apgrūtināta cilvēkiem, kas auguši ar "ko citi par to teiks" fonā. Jo "tie citi, kuri uzbrūk", protams, teiks, ka savu valsti aizstāvēt nevajag. Jo viņiem tas nav ērti. Vēl vairāk – tas nav viņu interesēs. Piemēram, vīrs, kurš domā, ka izrāda mīlestību, pēkšņi ierodas "kopā ar sievu iedzert kafiju". Ne viņš pirms tam piezvanījis, lai pajautātu, kādi sievai plāni un vai viņai būtu laiks, vai sieva vispār to vēlas. Šāda valdonīgi kontrolējoša attieksme pret sievu ir necieņas izrādīšana un nevar neievainot viņas pašcieņu. Mīlestībai necieņas atmosfērā, saprotams, nav vietas, uzsver profesore. Vīrs īsteno savas vēlmes – greizsirdības vadīts, kontrolēt sievas laiku. Un tas ir uzbrukums. Nevienam bez iebildumiem nebūtu jāpacieš otra pataloģija, šajā gadījumā – pārlieka greizsirdība, kura izriet no vīra nedrošības, pašcieņas trūkuma un patoloģiskām bailēm. Jautājums, vai sievai pietiek psihiskās veselības, tostarp pašcieņas, lai to noraidītu, vai arī viņa ir gatava sevi pazemot un piekrist, ka pazemojums ir saistīts ar "mīlestības izrādīšanu".

Šādi vīri un sievas bez mazākās cieņas pret otru cilvēku mēdz ieskatīties otra intīmajās lietās – telefona sarakstos, e-pastos u.tml., kas būtu ar riebumu un nicinājumi momentāni noraidāmas darbības ar mērķi aizstāvēt savas personības robežas. Tādēļ ir svarīgi prast neatlaidīgi pastāvēt uz savu. Prasīt, lai citi rēķinās ar tavām interesēm. Atgādināt, ka otra tiesības sākas tur, kur beidzas manas. Un otrādi. Valstis, kuras piedzīvo neveiksmi šo funkciju veikšanā, pazūd no kartes. Tāpat cilvēki. Tā ir katra atbildība par savu dzīvi. No tās var atteikties. Bet tā pastāv vienmēr. Pilniem malkiem izdzīvot savu dzīvi, realizēt savas potences, kapacitātes un talantus. Dzīvot laimīgu dzīvi.

Emocionālā drošība – pāri visam


Un tieši vecāki ir tie, kas bērnā "ieliek" (vai "neieliek") laimīgu likteni, uzsver profesore Ancāne. Pirmajos dzīves gados cilvēks iemanto vairākas turpmākajā dzīvē būtiskas spējas. Pirmkārt, justies drosmīgam, ko pamatā nosaka iegūtā emocionālā pieredzes, ka ir iespējams uzticēties sev un pasaulei, saviem spēkiem: "Es raudu, un kāds manis doto signālu par to, ka nejūtos labi, sadzird un nāk palīgā ķibeli novērst". Tātad raidu pareizos signālus, un apkārt man ir īstie cilvēki, kuri prot manis radīto uztvert. Secinājums: pasaule ir laba vieta dzīvošanai.

Ja šīs pieredzes iztrūkst, cilvēks mocīsies ar nedrošību, bailēm, nepārliecību par sevi un citiem. Šādas vadošās emocijas, īpaši, ja cilvēks tās neapzinās, nodara lielu postu pieaugušā dzīvē un ir nopietns šķērslis mērķu sasniegšanai. Ja cilvēks neveiksmes nesaista ar savu emocionālo stāvokli, bet gan ar ārēju šķēršļu esamību, tad dzīves mērķi objektīvi nav sasniedzami. Pirmkārt, tāpēc, ka šis cilvēks baidīsies lielus mērķus izvirzīt, otrkārt, – paša nedrošība un nepārliecība par sevi, kas ir galvenais šķērslis nodomu īstenošanā, netiek mainīta. Cilvēki gan reti to izprot paši. Parasti tas noskaidrojas vizītē pie ārsta psihoterapeita, saka profesore.

Pilniem malkiem izdzīvot savu dzīvi, realizēt savas potences, kapacitātes un talantus. Dzīvot laimīgu dzīvi
Profesore Gunta Ancāne
Vēl – būtu jārod sajūta, ka jūties brīvs un neatkarīgs, ko pamatā nosaka iegūtā emocionālā pieredze par savu nozīmīgumu un vērtību (vecāku, tas ir, pasaules acīs). Ja šīs pieredzes iztrūkst, cilvēks cieš no patoloģiski intensīvas kauna izjūtas. Kauns ir sāpīgi pārpludinoša izjūta par to, ka "es esmu slikts" kā tāds. Man nepienākas nekas no tā, kas pienākas citiem. Man nevajadzētu te atrasties. Līdz ar to tiek paralizēta jebkura aktivitāte. Brīvība sevi izpaust, būt tādam, kāds esi, ir neiedomājama. Talanti un potences paliek nerealizēti un neattīstīti.
Foto: Shutterstock

Un vēl – justies ieinteresētam, enerģiskam, atbildīgam un spējīgam darboties ar prieku. Ja šīs pieredzes iztrūkst, cilvēks cieš no patoloģiski intensīvas vainas izjūtas. "Es visu daru nepareizi". Viens no biežākajiem šīs nelaimes cēloņiem ir vecāku nemitīgi aizrādījumi, kuri sākas ar "ne". "nedari, nekāp, neaiztiec. Kāpēc tu nevari būt mierīgs! Kas vēl nebūs! Kur tu man kāpsi! Ko tu man te vēl teiksi!"

Turklāt, ja to vēl pastiprina ar draudīgām prognozēm: "Tu izsitīsi zobus, tu lauzīsi kaklu...", kas patiesībā nav nekas cits kā sava bērna nolādēšana, vecāki bērna smadzenēs ievada tādu darbības programmu, kura zemapziņas līmenī minētos draudus bērnam arī liek īstenot, brīdina Ancāne. Vecāki paši to mēdz attaisnot ar piesardzību, lai gan patiesībā tās ir dusmas, kas liek savam bērnam vēlēt ļaunu. Piesardzība būtu piecelties un salikt spilvenus apkārt krēslam, uz kura bērns mācās uzkāpt.

Situācijas traģiku padziļina tas, ka šādi "draudošie" vecāki sāpju gadījumā reti mierina savu bērnu. Gluži pretēji – sāpes palielina, fiziski vai emocionāli sodot, tas ir, sitot, kliedzot: "es taču teicu – tu kritīsi! Tā tev arī vajag, nākamreiz zināsi!" Profesore uzsver, ka psihiski veseli vecāki sāpju gadījumā savus bērnu mierina.

Avots: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Dr.med. Guntas Ancānes atziņu un ieteikumu krājums "Vecākiem. Par sevi un bērniem. Atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!