Jānis Kučinskis: Maijpuķīšu revolūcija ir globālās oligarhijas vadīts apvērsums
Foto: morgueFile

Ar Sorosa tīkliem saistītie "Maijpuķīšu revolūcijas" trubadūri pasludinājuši izpratni, ka Latvijas attīstību apdraud t.s. oligarhi, ar tiem saprotot trīs ar pārdabiskām spējām apveltītus biznesmeņus, bet it īpaši Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, kuru eksprezidents Valdis Zatlers savā uzrunā tautai nosaucis par "cilvēku ārpus Saeimas".

Un patiešām jāatzīst, ka šo redzējumu atbalstījuši daudzi, kas izraisījis vēl nepieredzētu aktivitāšu sprādzienu. Katrs, kas mēģina apšaubīt šo vienīgo pareizo izpratni, bez domāšanas tiek apzīmēts par oligarhu kalpu un ierindots Latvijas ienaidnieku nometnē. Tātad atkal darbojas jezuītu un citu totalitāro despotu un demagogu lozungs: "Kas nav ar mums, tie ir pret mums". Ērti un saprotami, – beidzot atrasta eksprezidenta minētā "ļaunuma sakne", kas vienkārši jāizravē, un jēdziens "izravēt" ir bezgala ietilpīgs – sākot ar īpašuma konfiskāciju un ietupināšanu, beidzot ar "ļaunuma saknes" un viņu atbalstītāju fizisku iznīcināšanu. Gan Staļins, gan Hitlers šādu "galīgo risinājumu" saprastu un atbalstītu.

Sākšu ar pavisam personīgu ievadu, kas ilustrēs manu ilgstošo iesaisti un nostāju šajā jautājumā.

Nekad neesmu pieņēmis vai atbalstījis tos pret cilvēka augstākajām vērtībām vērstos procesus, kas Latvijā sākās pēc 1990. gada 4. maija. Konkrēti 1991. gada 4. maijā pie Brīvības pieminekļa es viens pats protestēju pret notiekošo, turēdams rokās plakātu "4. maijs – Latvijas Melnā diena, mūsu kopīgais kauns". Tautieši, garām ejot, mani ("Helsinki – 86" aktīvistu un Pilsoņu kongresa delegātu) apsaukāja par Rubika pakalpiņu un spļāva manā virzienā. Kāds cits vīrietis (vārdu neatceros), protestējot pret Latvijā notiekošo, pie Brīvības pieminekļa nošāvās ar pašdarinātu ieroci un atstāja vēstuli tautai. 1994. vai 1995. gadā laikrakstā "Pavalstnieks" es publiski aicināju tautu gāzt pastāvošo iekārtu, par ko Ģenerālprokuratūra man izteica oficiālu brīdinājumu par krimināllietas ierosināšanu.

1996. gadā "Pavalstniekā" es prognozēju gaidāmo ekonomisko un sociālo katastrofu, par to brīdināju arī 2000. gadā un vēlāk izdotajās grāmatās, kā arī neskaitāmos rakstos. Un savos brīdinājumos tieši norādīju, ka Latvijas sabrukuma cēlonis būs oligarhiskā iekārta tās lokālajās un globālajās izpausmēs. Iespējams, ka biju pirmais, kas Latvijā sāka lietot jēdzienu "oligarhija", kā arī pirmais sāku rakstīt par globālā megaspekulanta Sorosa veidoto tīklu mērķiem. Palasiet kaut vai manu 1999. gadā uzrakstīto grāmatu "Jaunā pasaules kārtība un mēs paši".

Nevēlos apgalvot, ka tad vai tagad biju sevišķi gudrs vai visu zinošs, taču caur vēsturiskiem pētījumiem, ar veselo saprātu un sirdi jutu, ka tas, kas notiek Latvijā, nav labi un ne pie kā laba nevedīs. Esmu pārliecināts, ka arī jūs dziļi sirdī jutāt to pašu (sirds nemelo). Atšķirība tā, ka es pret šo sistēmu aktīvi protestēju, nekad to neatbalstīju, šiem procesiem rūpīgi sekoju un analizēju, šajā sistēmā netaisīju karjeru, neloloju nekādas ilūzijas un centos brīdināt sabiedrību, bet jūs savu sirds balsi apslāpējāt, nodevāt savus cilvēciskos ideālus un šo sistēmu pieņēmāt, ik pēc 4 gadiem apliecinot tai savu lojalitāti. Un arī tagad jūs jau gatavojaties ar entuziasmu iet uz nākamajām vēlēšanām, lai vēlreiz apliecinātu savu atbalstu tai pašai oligarhiskajai sistēmai, tikai vēl radikālākā formā. Esmu pārliecināts: ja ar esošo izpratni un vērtēšanas kritērijiem tiks vēlēta jauna Saeima, tā būs vēl oligarhiskāka par iepriekšējo! Un ir gandrīz vienalga, par kuru partiju balsosiet, jo tās visas ir oligarhiskas un jau pirms kampaņas oligarhu nopirktas! Atšķirības var būt tikai radikālisma gradācijā un lojalitātes pakāpē globālajai oligarhijai. Varu vien norādīt, ka patlaban visradikālākie globālās oligarhijas kalpi plašāk pārstāvēti partijās "Jaunais laiks", "Pilsoniskā savienība" (sevišķi Ēlertes pulcinātajā "lietussargu grupējumā") un "Visu Latvijai". Ir viņi arī citās partijās, bet ne tika radikāli un plaši pārstāvēti, taču arī viņi iet – kā apliecināja arī jaunais prezidents A. Bērziņš – "vienā virzienā", neapjaušot, ka ar to paraksta nāves spriedumu arī sev.

Tātad netaisnības un posta pirmcēlonis ir tas, ka sabiedrības nospiedošs vairākums 1990. gadu sākumā pieņēma sistēmu, kuras dzinējspēks ir privāta, neierobežota alkatība un konkurence. Tādā sabiedrībā resursi netiek izmantoti visas sabiedrības labumam, bet nenovēršami nonāk arvien šaurākas grupas kontrolē. Tā kā Latvija ir atvērta globālo korporāciju nekontrolētai ienākšanai, tad tas nozīmē arī to, ka mūsu resursi pakāpeniski nonāk šo globālo korporāciju kontrolē, un ir tikai likumsakarīgi, ka agrāk vai vēlāk mūsu vietējie oligarhi un nacionālie uzņēmēji, kas resursus koncentrēja pirmajā privatizācijas posmā, sāk traucēt globālajiem oligarhiem un tiek izspiesti. Jo nacionālo oligarhu iespējas ir niecīgas, salīdzinot ar globālajiem spēlmaņiem. Ja tagad atkal dzirdam runas par privatizāciju, tad ar to domāta mūsu atlikušo resursu izpārdošana globālajām korporācijām. Tam nav nekādas saistības ar rūpēm par tautu.

Kā tas varēja notikt, ka tagad jūs pēkšņi masveidīgi vēršaties pret vietējiem oligarhiem, bet es atkal brīdinu, ka šī Sorosa tīklu iniciētā masveida aktivizēšanās novedīs vēl dziļākā degradācijā un postā?

Vienā teikumā var atbildēt tā: tāpēc, ka Jūs, globālās oligarhijas algotņu sarīdīti (viegli pakļaujaties korporatīvo mēdiju suģestijai), uzbrūkat dažiem cilvēkiem (tātad sistēmas kroplīgiem simptomiem), bet neuzdrīkstaties apšaubīt pašu sistēmu (t.i., novērst oligarhijas cēloņus).

To apzinoties vai neapzinoties, jūs esat kļuvuši par akliem instrumentiem globālās oligarhijas rokās, lai ar jūsu rokām likvidētu nacionālo oligarhiju (pēc tam arī visus nacionālos uzņēmējus), kuras resursus nolemts pārņemt. Tas nav nekas unikāls Latvijas vēsturē: tas pats būtībā notika pirms 700 – 800 gadiem, kad vācu krustneši sarīdīja baltu un igauņu ciltis, lai ar viņu rokām pārņemtu visus baltu un igauņu resursus.

Ja šo apvērsumu gribētu aprakstīt īsi un kodolīgi, tad varētu tā:

Globālā oligarhija nolēmusi likvidēt Latvijas nacionālo oligarhiju, pārņemt tās kontrolētos resursus (piemēram, Ventspils ostu) un pēc tam pakāpeniski pārņemt arī pārējo nacionālo uzņēmēju kontrolētos resursus, cik nu to palicis. Globālistu iecerētais rezultāts: visas Latvijas teritorijas un resursu nonākšana pilnīgā globālo korporāciju kontrolē, vietējos iedzīvotājus atstājot bez resursiem un neatkarīgas eksistēšanas iespējām. Darbu šajā korporāciju kontrolētajā teritorijā saņems ierobežots Latvijas iedzīvotāju skaits. Tātad nolemts pabeigt procesu, kas jau lielā mērā īstenots. Lieko cilvēku liktenis korporācijām vienkārši neinteresē: tie var braukt prom vai izmirt tepat. Protams, nekā personīga, bet tāds bizness.

Otrs apvērsuma mērķis ir ģeopolitisks. Līdzīgas krāsainās revolūcijas notikušas gan bijušajā PSRS teritorijā (Gruzija, Ukraina, Vidusāzijas valstīs, mēģinājums destabilizēt Baltkrieviju), gan nesen Āfrikas Ziemeļos un Vidējos Austrumos. Tām visām mērķis ir destabilizēt veselus reģionus, likvidēt valstu suverenitāti, pakļaut šo valstu resursus globālo korporāciju kontrolei. Latvija ir valsts pie Krievijas rietumu robežas. Krievijas milzīgie resursi vēl nav līdz galam pakļauti (Putina administrācija Krievijas oligarhus ierobežoja), tāpēc tiek destabilizēts stāvoklis gar visu Krievijas un arī Ķīnas sauszemes robežu. Destabilizētajās valstīs, protams, tiek ierīkotas ASV karabāzes. Tiek gatavota militāra konfrontācija. Stratēģiskais mērķis ir šīs valstis sadalīt nelielās, savstarpēji konkurējošās vasaļvalstiņās, kuru resursus paredzēts pakļaut globālo korporāciju kontrolei un peļņas interesēm.

Globālās oligarhijas galvenais masu iznīcināšanas ierocis ir korporācijas. Liela daļa Latvijas resursu un infrastruktūras jau ir pakļauti starptautiskajām korporācijām, bet korporācijas savstarpēji konkurē un var nemitīgi mainīties: lielākajām aprijot mazākās.

Kas ir korporācijas? Korporācijas ir valstu licencēti iestādījumi, kuru vienīgais uzdevums ir gādāt maksimālu peļņu saviem akcionāriem. Korporācijas nav ne labas, ne ļaunas, tām nav dvēseles, jūtu vai kādu citu mērķu, kā tikai gādāt iespējami maksimālu peļņu saviem akcionāriem. Korporācijas nav privātuzņēmumi klasiskajā šā vārda izpratnē, jo īpašnieki ir atrauti no pārvaldes, un korporāciju klienti vai darbinieki parasti nezina, kam konkrēti pieder viņu uzņēmums. Korporāciju pārvaldes centrs var būt ārzonā reģistrēta firma ar anonīmiem īpašniekiem. Arī paši akcionāri var nezināt, kur darbojas viņu finansētās korporācijas, viņi vienkārši nopirkuši biržā akcijas un gaida pēc iespējas lielākas dividendes.

Akcionāri paši parasti nepiedalās korporāciju pārvaldē – šim nolūkam tiek pieņemti direktori, kuri pieņem darbā pārvaldes aparātu un darbiniekus, kuru vienīgais mērķis ir gādāt peļņu, sargāt korporācijas noslēpumus un intereses. Korporāciju akcionāru loks var būt tik plašs (spekulanti, baņķieri, pensiju fondi, valdības, valdību aģentūras, anonīmas ofšor firmas, citas korporācijas), dažāds un izmētāts pa visu zemeslodi, ka viņi nekad netiekas un lēmumu pieņemšanu uztic kādai trasta kompānijai.

Korporācija ir kā bezpilota lidmašīna, kuras tiešais operators sēd Vašingtonā ērtā birojā ar gaisa kondicionieri, un ar datorpeli, uzkozdams čipsus, izvēlas bombardēšanas mērķus kaut kur Pakistānas kalnos. Bombardēšanas upuri ir pavisam reāli, dzīvi cilvēki – tie noasiņo, viņu locekļi tiek saraustīti un izmētāti, un viņi mirst, bet operators jūtas kā tīnis aizrautīgā datorspēlē. Paspēlē un pēc darbalaika beigām dodas pie ģimenes uz māju. Uz viņa rokām nav asiņu. Nekā personīga – tāds bizness.

Korporācijas nodarbina vergu darbaspēku kaut kur Trešās pasaules valstīs vai tepat Latvijā, bet mēs pēc tam citām korporācijām piederošos lielveikalos varam pirkt lētas preces. Nekā personīga, jo mēs jau tos vergus (sievietes un bērnus, kas saņem mazāk par dolāru dienā, bez kādas sociālās aizsardzības) neredzam, lai gan arī korporācijām piederošie lielveikala darbinieki būtībā ir tādi paši vergi, kuriem personīgās domas un jūtas jāpatur sevī.

Arī ārvalstu bankas Latvijā darbojas kā korporācijas. Bankās strādājošie Latvijas pilsoņi ar profesionālu smaidu, bez sirdsapziņas pārmetumiem saviem tautiešiem iesmērē kredītus uzpūsta tirgus apstākļos, par katru piesaistīto klientu saņemot bonusu. Tagad šie klienti ir banku vergi, viņu īpašumi ieķīlāti bankā, bet nekā personīga – tāds bizness. Arī banku klerki ir banku vergi, un jau gatavo nākamos slazdus lētticīgajiem. Starp citu, ar jūsu pensijas uzkrājumiem viņi spēlē globālajā kazino. Ja paspēlēs, tad neuztraucaties – nekā personīga. Bizness tāds.

Es saprotu, ka šīs komplicētās pakļaušanas un dominēšanas shēmas ar veselu saprātu grūti aptvert, par tiem neinformē arī masu mēdiji, jo arī tie pieder korporācijām. Ko darīt?

Pirmkārt, atteikties no oligarhiskas sabiedriskās iekārtas, kuras dzinējspēks ir neierobežota privāta alkatība. Alkatības, konkurences un kalpošanas korporācijām vietā izvēlēties brīvību, sadarbību, savstarpēju solidaritāti un kopējo labumu.

Atteikties no principa, pēc kura uzņēmējdarbības mērķis ir privāta alkatība. Uzņēmējdarbības būtība ir kalpošana sabiedrībai.

Nauda nav bagātība, bet tikai savstarpējās norēķinu sistēmas pieņemta mērvienība, ko oligarhi izmanto manipulācijām. Bagātība ir nevis nauda, bet vesela, pārtikusi sabiedrība, izglītoti, veseli, dzīvei sagatavoti bērni, veselīga pārtika, sakopta daba, plaukstošas vietējās kopienas katrā pašvaldībā, jumts virs galvas, iespējas katram cilvēkam attīstīt savu fizisko, intelektuālo un garīgo potenciālu un ar to kalpot visai sabiedrībai un visas tautas nākotnei.

Mēs esam dzimuši brīvi, apveltīti ar brīvu gribu un radošām spējām, mums nav jākalpo ne vietējai, ne globālai oligarhijai. Mums ir tiesības būt saimniekiem savā zemē, novadā un sētā, darboties Latvijas uzplaukumam.

Brīva sabiedrība ir pretstats oligarhijai. Oligarhija un brīvība nav savienojamas.

Tāpēc neiekļausimies grupējumu savstarpējos cīniņos, nedalīsimies konkurējošās grupās, bet sadarbosimies, lai kopīgi celtu labāku sabiedrību. Veidosim savas struktūras katrā apdzīvotā vietā un katrā jomā, veidosim savus medijus un tīklus. Atmaskosim un boikotēsim korporācijas! Sagatavosim apstākļus, lai Latvijā var atgriezties tie, kurus korporatīvā sistēma izspiedusi trimdā!

Tas, protams, īsumā. Jāsagatavo detalizēta Latvijas attīstības stratēģija, kurā nebūtu vietas oligarhu kundzībai.

Jānis Kučinskis

DELFI Aculiecinieks

Source

DELFI Aculiecinieks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form