Komponists atzīmēja savu 60. jubileju, un Latvijas Televīzija bija pacentusies pēc ilgāka laika demonstrēt tiešām cienīgu programmu. Vai man tikai izlicies, bet ir sajūta, ka mūsu televīzija izcilu Latvijas cilvēku jubilejas īsti atbilstoši tomēr svin reti.
Šis nu bija tas gadījums. Gan iepriekšējo laiku komponista labāko darbu ieraksti (vienkārši fantastiskā rokopera "Lāčplēsis" un opera "Parīzes Dievmātes katedrāle"), gan jaunākie darbi( "Adata"), gan portretfilmas, gan koncerta ieraksts. Priecē pats fakts, ka viena mūsu izcila laikabiedra jubileja tiek atzīmēta tik daudzkrāsaini.
Jaunā televīzijas projekta "Teātris.zip" ietvaros rādīja Zigmara Liepiņa muzikālās izrādes "Adata" ierakstu. Klātienē izrādi neesmu redzējusi, tāpēc nezinu kādas būtu bijušas sajūtas. Nezinu kāpēc, bet uz "Katedrāles" un "Lāčplēša" fona šī izrāde neradīja tādas emocijas. Kaut gan skaidrs kāpēc. Tomēr literārais pamats pavisam cits. Visu cieņu Manfeldei, bez šaubām viņas darbs ir cienīgs, lai to izrādītu uz teātru skatuvēm, bet tomēr tas nav ne Viktors Igo, ne Māra Zālīte un arī ne Kaspars Dimiters.
Vienu brīdi likās, ka varbūt šai tēmai īsti nav piemērots muzikālās izrādes formāts. Bet no otras puses atkal jāpiekrīt Ditai Lūriņai, ka diez vai kā nemuzikāla šī izrāde, šī tēma būtu uzrunājusi tik daudzus cilvēkus.
Salīdzinājums ar iepriekšminētajiem darbiem "Adatai" iespējams nenāk par labu arī tāpēc, ka nesalīdzināms ir izpildītāju vokālais līmenis. Tomēr teātra aktieri, vismaz šodienas, šajā ziņā, lai cik labi tie būtu, netiek līdzi profesionāliem dziedātājiem, vismaz to laiku, nemaz nerunājot par operdziedātājiem jebkuros laikos.
Bet attiecībā uz Zigmaru Liepiņu principā nav daudz ko teikt. Tas bez šaubām ir viens no tiem cilvēkiem, par kuriem parasti saka - lepojos, ka esmu viņa laikabiedrs, pateicoties kuriem latviešus kā tautu noteikti pieminēs laiku laikos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
