Māris Supe: Plānots sodīt Latvijas vidusslāni
Foto: AP/Scanpix
0 reportāžas

Varu pieskaitīt sevi pie tipiskas Latvijas izmistošā "vidusslāņa" ģimenes ar iztikai pietiekošiem ienākumiem, labu izglītību, darbu starptautiskā uzņēmumā, hipotekāro kredītu, kuram mani vajadzētu disciplinēt līdz pensijai, pārīti bērneļu, suni un kāmi. "Vidusslāņa" – tas pēdiņās, jo neesmu drošs, vai rietumu pārtikušajā pasaulē pieņemtais vidusslāņa (sabiedrības inteliģences mugurkauls, stabila patēriņa garants) apzīmējums ir piemērojams mūsu valsts dzīves līmenim.

Jebkuras attīstītas Eiropas valsts vidusšķiras pārstāvji cenšas visu savu bērnību, skolas un augstskolas gadus sasniegt tādu personiskās attīstības līmeni, lai kļūtu par vērtību darba tirgū. Lai rezultātā kļūtu par labāko vai vienu no labākajiem (ar tādu domu mēs visi kādreiz sākām) savas profesijas vai uzņēmuma darbiniekiem, teicamiem ārstiem, inženieriem, pedagogiem, juristiem, ekonomistiem u.t.t. Tie veidos izglītotu un kulturālu sabiedrību, veidos profesionāli augsti kvalificētas darba vietas, piesaistīs sev apkārt citas mazāk kvalificētas darba vietas un kopumā veidos sabiedrības pamatu un stabilu ekonomikas izaugsmi.

Paskatieties uz mūsu jaunatni, vidusskolu un universitāšu studentiem – jauniem, enerģiskiem, apķērīgiem, inteliģentiem, daudzās modernās jomās savus vecākus jau sen apsteigušiem jauniešiem. Viņi jūtas stipri, visvaroši un viņu cerības uz panākumiem pilnu karjeru, izglītību prestižās ārzemju augstskolās un sagaidošo veiksmi personiskajā dzīvē vēl, paldies Dievam, nespēj sagraut atsevišķi pret vidusšķiras veidošanos vērsti lēmumi, kurus šad tad pieņem un arī pašlaik grasās pieņemt mūsu vēlētie varas pārstāvji sadarbībā ar sev pakļautībā esošajiem monopolistiem. Ar pēdējo absurda triumfa gājienu, kurš piespieda mani apsēsties rakstīt šīs rindas, šoreiz nāca klajā Latvenergo. Absurds, kuram līdzīgu nebija nācies dzirdēt kopš tā laika, kad varas aprindās par progresīvā ienākuma nodokļa aprēķina slieksni piedāvāja noteikt piecsimt latu.

Pārdomājot progresīvo elektroenerģijas tarifu politiku, rodas rūgtums vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt jau tāpēc, ka tā ir vēršanās pret šo niecīgo vidusslāni, kas ir spējis nodrošināt savu ģimeni ar cilvēkam pienācīgu dzīvojamo platību, mūsdienu elektroierīcēm, ekoloģisku apkures veidu, IT tehnoloģijām, ir parūpējies par sakoptu, ziemā izrotātu, izgaismotu un vasarā laistītu un apzaļumotu apkārtni. Vārdu sakot, par kvalitatīvu, estētisku un eiropeisku dzīves vidi. Bet tagad cienījamā monopola pārstāvji atļaujas paziņot, ja tie, kas tērē vairāk par 100kWh mēnesī ir "bagātnieki", "izšķērdētāji", "ar elektrību apsildāmu baseinu īpašnieki" u.t.t., šķiet, daudz netrūka, lai izspruktu "kulaki"... Jebkurā brīvā tirgus ekonomikā valda princips – jo vairāk pērc, jo esi labāks klients un saņem lielāku atlaidi. Jeb vai mūsu politiskajā iekārtā notiks atgriešanās pie komunistiskajām tradīcijām? Pie netiešiem ierobežojumiem dzīves platībai un kvalitātei? Pie dzīves nopelēcināšanas, de-komfortizācijas? Pie Latvijas de-elektrifikācijas? Un tas 21.gadsimtā? Šobrīd mūsu enerģētikas korifeji jau pārspējuši pat V.I. Ļeņinu, kurš tieši pretēji, elektrifikācijā saskatīja absolūtu nākotnes priekšrocību un neatliekamu nepieciešamību.

Ceļot savu māju, domājām "zaļi" - nolēmām sildīt māju ar Latvijas bagātību - HES'u saražoto atjaunojamo elektroenerģiju, kura vēl kaut cik uztur Latvijas energoneatkarību pretstatā gāzei un mazutam. Turklāt starpība starp tās pašizmaksu un pārdošanas cenu sastāda Latvenergo gandrīz desmitkārtīgu peļņu. Ņemot vērā Skandināvijas un Centrāleiropas pēdējo desmitgažu pārbaudītu pieredzi un izteiktu tendenci – nolēmām apkurei izvēlēties siltumsūkni. Nevis tādēļ, ka varam atļauties dzīvot izšķērdīgi, kā uzskata Latvenergo pārstāvji, bet gan tādēļ, ka tas ir ekonomiski, ekoloģiski un valstiski izdevīgi. Tagad izrādās, ka tie daudzie tūkstoši vidusslāņa ģimeņu, kas pēdējos gados līdzīgu motīvu vadīti aprīkoja savas mājas ar siltumsūkņiem, ir valstij tik neizdevīgi, ka tie jāsoda ar paaugstinātu elektrotarifu. Tieši otrādi! Par Latvijas energoneatkarības atbalstīšanu un ekoloģisku apkuri, tiem vajadzētu piemērot būtiskas atlaides energotarifam. Smiekli nāk, iedomājoties, ka siltumsūkņa īpašnieks sev "ieteicamās" 1200 kWh būs izsmēlis jau janvāra otrajā pusē un atlikušo gadu peldēsies greznībā, atļaujoties tādu privilēģiju, kā apkuri.

Vai ir bijuši ticami aprēķini par to, kā elektroenerģijas tarifu kāpums ietekmēs inflāciju valstī laikā, kad padzirdot par ekonomikas atveseļošanos, visi tā vien grasās paaugstināt cenas? Vismaz tagad tam būs ticams attaisnojums. Diemžēl tas mūs attālinās no Valsts galvenā mērķa - Māstrihtas kritēriju izpildes, bet ja jau valdība izliekas, ka tic pavirši pamatotajām pieticīgajām inflācijas pieauguma prognozēm, tad šī putriņa būs vien pašiem jāizstrebj.

Pieļauju, ka tarifu pacelšanu būtu iespējams pārdzīvot, uztverot to kā tiekšanos pēc kaut kāda Eiropas vidējā līmeņa, kurā mums agrāk vai vēlāk jānonāk. Tāpat saprotama ir arī Latvenergo īpašnieka, valdības tiekšanās pārvērst elektroenerģiju par sava veida patēriņa nodokli, no kura nevienam nebūs lemts izvairīties, atšķirībā no tradicionālajiem nodokļiem, kuru iekasēšana zināmu iemeslu dēļ funkcionē pavāji. Protams, tas ir samērā vienkāršs veids, kā papildināt valsts tukšo un plašo maciņu, redzot jau tā Latvenergo milzīgo peļņu, bet vai godīgs un pamatots? Vēlos vērst sabiedrības un sabiedrisko pakalpojumu regulatora uzmanību uz to, vai brīdī, kad joprojām valstī netiek veiktas ilgi solītās, gaidītās un ārkārtīgi nepieciešamās valsts pārvaldes reformas, tarifu paaugstināšana ir pareizais veids, kā lāpīt valsts budžetu, riskējot ieskriet inflācijas grāvī un tā arī palikt ar neizpildītiem mājasdarbiem, kuri turpinās apēst valsts budžetu?

Nepieciešams arī izvērtēt paaugstināto tarifu taisnīguma principus. Kāds ir taisnīguma pamats noteikt palielinātu likmi lielākam patēriņam? Vai tad nebūtu jādara tieši pretēji? Vai tad nebūtu jānosaka samazinātas tarifu likmes daudzbērnu ģimenēm, ēkām ar siltumsūkņu apkuri, privātmājām, ielu un teritoriju apgaismojumam, pensionāriem un invalīdiem, kas spiesti pārsvarā savu dzīvi pavadīt mājās?

Ceru, ka šim jautājumam tiks pievērsta arvien lielāka sabiedrības uzmanība un tas tiks izskatīts no visiem aspektiem, pirms pieņemot lēmumu.

Māris Supe

DELFI Aculiecinieks

Sharing Options

Source

DELFI Aculiecinieks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus