Foto: DELFI
Eiropas popkultūras vēsturē Eirovīzijas fenomenu var tikai apbrīnot. Gan tā spējā izdzīvot (jau 57. reizi!), gan nemitīgi mainīt savu ārējo veidolu un arī ar konsekventu konservatīvismu balsošanā. Tas mums var patikt vai nē, bet jau šobrīd ir skaidrs, ka būs arī 58. Eirovīzija un visas pārējās. Eirovīzija gadu no gada ir un paliek lielākais popmūzikas šovs Eiropā un arī aiz tās ģeogrāfiskajām robežām ar skatītāju miljoniem pie TV ekrāniem. Tiesa gan, sākuma iecere rīkot konkursu par skaistāko dziesmu šobrīd ir transformējusies, un konkursa pamatvērtības nostājušās sekojošā secībā – šovs, vokāls, dziesma. To pierādīja arī vakardienas Eirovīzijas konkursa pusfināla rezultāti, par kuriem vēl parunāsim.

Bet vispirms par to, vai pati Azerbaidžāna spēja godam izpildīt Eirovīzijas mājasmātes lomu. Vērtējot to, ko redzējām TV ekrānos, jāsecina, ka Azerbaidžāna godam iztur šo pārbaudījumu gan ar vērienīgumu, gan ar vizuālo tehnoloģiju pielietojumu, videografikām un citiem specefektiem. Ne katram Eirovīzijas konkursam ir izdevies apvienot it kā neiespējamo – krāšņus kopējos plānus ar solistu tuvplāniem. Halles lielais skatuves dziļums arī tuvplānos ļāva baudīt fona videografikas, kas gaužām neizdevās 2009. gadā Maskavā, kad solistiem fonā mirgoja tikai izplūdušas uguntiņas.

Tiesa gan – striktais laika limits, kuram pakļauts scenārijs, padara konkursa gaitu diezgan vienveidīgu un iepriekš paredzamu, ko nevar teikt par pašu konkursantu uzstāšanos. Šobrīd nezinām, kā visus pirmā pusfināla konkursantus vērtēja citu valstu žūrijas, kādu vērtējumu devuši TV skatītāji, cik daudz ir palīdzējis "kaimiņu balsojuma" sindroms, bet vēlreiz pārlūkojot pirmo finālistu sarakstu, pārliecinoši dominē dziesmas ar spilgtiem šova elementiem (Rumānija, Moldova, Kipra, Grieķija, Krievija, Īrija). Skatītāju ausīm un acīm garām nepaslīdēja arī ļoti spilgtais un spēcīgais Albānijas solistes vokāls un ārējais veidols, bet par Dānijas un Ungārijas iekļūšanu finālā varētu teikt – tur bija vieta arī Latvijai. Varēja būt, bet nebij ... kā tajā Paula dziesmā. Vai patiešām būs jāpiekrīt Maestro pravietojumam par pauzes ņemšanu Latvijai ( kā to izdarījusi Polijas sabiedriskā televīzija)?

Diemžēl viss rodas no salīdzināšanas. Lai arī kā mēs turējām savus īkšķīšus par Latviju, jāatzīst, ka mūsu dziesmas vizuālais risinājums bija neizteiksmīgs un pabāls. Salīdzināsim nu jau finālisti Moldovu – ļoti līdzīga situācija – ir solists, arī dejojošas fona dziedātājas, bet kas par izdomu stilīgiem tērpiem, horeogrāfijai, dziesma dzīvo uz skatuves! Pretēji mūsu tērpu dizaineriem citu valstu modes mākslinieki tomēr uzskata, ka skatuves tērpam ir jābūt spilgtam, neparastam, neikdienišķam, tādam, ar kuru uz ielas neiziesi.

Ja patiešām nepietiek naudas, lai iekļautu delegācijas sastāvā dziesmas vizuālās interpretācijas autorus ( kā to noskaidrojām pirmseirovīzijas pačalošanas raidījumā "Latvija, turam īkšķus!"), varbūt patiešām jāpaklausa Raimondam Paulam un jāsagaida tas brīdis, kad varēsim atļauties tērēt naudu ne tikai Ventspils kā Latvijas Eirovīzijas galvaspilsētas slavēšanai, bet arī ieguldīt krietnu žūksnīti, lai noalgotu īstus šovu speciālistus, kuri prot "uzstutēt" ne tādas dziesmas vien. Un nobeigumā mazs testiņš atmiņas trenēšanai – 10 sekundēs atsauciet atmiņā spilgtākos pirmā pusfināla momentus! Atļaušos publicēt savus – albānietes balss, divi trakie strūklakā, krievu babuškas, rumāņu baltie muzikanti, moldāvu meičas, izraēliešu "sviests" uz skatuves, austriešu beibes uz stieņa, reps melnkalniešu gaumē.

Bet tik un tā – mums viņa ir vienīgā – Anmary no Latvijas!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!