"Es izaugu latviskā vidē, kur krievu valodu mācīja pavirši. Zināju krievu burtus, tikai dažus teikumus un vārdus.
Tomēr grāmatu lasīšana bija man vājība. Sākumā pasakas, tad piedzīvojumi.
Viena no pirmajām pasakām bija Selmas Lāgerlēvas "Nīlsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums". To lasīju katru gadu atkal un atkal. Līdz pienāca brīdis, kad jautāju bibliotekārei, kas vēl ir no S. Lāgerlēvas? Viņa man gandrīz čukstot pateica, ka pagrīdes noliktavā stāv viņas kopotie raksti, ko PSRS bija spiesta izdot, jo zviedru rakstniece bija kļuvusi par Nobela prēmijas laureāti. Tā nu es tiku pie lasāmvielas, kur bija daudz runāts par mistiku, troļļiem un Dievu.
Kas gan jaunībā nav lasījis A. Dimā "Trīs musketierus"? Tā iedegos, ka gribēju vēl. Bibliotekāre teica, ka "Divdesmit gadus vēlāk" ir tikai krievu valodā. Tā nu es lēnām, pusi vārdus nesaprotot, sāku to lasīt.
Domu sasaistīja loģika. Iznāca, ka pirms iesaukšanas armijā nedaudz ielauzos krievu valodā. Tā man armijā noderēja. Varēju komunicēt un pat cīnīties par savām karavīra tiesībām. Vairākus mēnešus dienēju vietā, kur bija liela bibliotēka. Galvenā lasāmviela bija zinātniskā fantastika. A. Klarks, R. Breidberijs, S. Lems , A. K. Doils. K. Saimaks, A. Azimovs. Protams, daudzi krievu fantāzijas žanra autori. Arī jaunatnes elks Ivans Jefremovs. Sevišķi romāns "Atēnu Taīda" - vēsture ar erotisko piedevu.
Vēlāk, jau Latvijā, dabūju visus viņa kopotos rakstus. Arī aizliegto romānu "Vērša stunda".
Neslēpšu, grāmatas bija veids, kā meklēt erotiskas tēmas. Tādas ir jaunības alkas. Tad nebija ne TV filmu, ne datoru. "Tūkstoš un vienas nakts pasakas", tad jau citas. Biju tā ielauzies seksuālās tēmās, ka vēlāk, dienvidu kūrortā, istabas biedri mani noturēja par KGB pulkvedi. Tomēr tas ir pavisam cits stāsts.
Grāmatas man pavēra ceļu uz alternatīvo vēsturi. Slaveni ārsti, ceļotāji, izgudrotāji, tēlnieki, gleznotāji, komponisti. Piemēram, zināju par pāvesta mīluli Rafaēlu. Viņa neparastais acu mirdzums bija tuberkulozes radīts.
Viņš aizgāja pirmais no trim lielajiem – Leonardo da Vinči un Mikelandželo.
Leonardo jaunībā gandrīz tika sodīts par sodomiju- "acu mešanu" uz puisēniem. Vēlāk viņu glāba bagātie mecenāti un Francijas karalis. Grāmatas pavēra slūžas uz ārpasauli, ko tā no mums gribēja slēpt padomju ideologi.
Pēc H. R. Hegarda "Montesuma meitas" izlasīšanas uzzināju, ka pēdējo acteku augstāko virsaiti divdesmitgadīgo Kvautemoku, kuru tauta pielīdzināja dievam, publiski nežēlīgi un apkaunojoši nogalināja visas tautas priekšā, lai pierādītu, ka kristīgais Dievs ir varenāks par visiem.
Protams, lasīju arī Viktoru Igo. "Parīzes Dievmātes katedrāli". Arī Žoržu Sandu, kuras darbi man nepatika.
Lasīšana attīstīja iztēli un pienāca brīdis, kad iegāju tik dziļi lasītajā, ka PSRS armijā par nedzirdēšanu, ka rotai jāstājās uz vakara līniju, nopelnīju divus norīkojumus uz nakti.
Aizrautīgi lasīju diezgan ilgi. Tomēr smadzenēm ir savas robežas, kā izrādās. Kādu laiku par grāmatām aizmirsu.
Dzīvē gadās dažādi. Pienāca brīdīs, kad sāku lasīt Bhagavadgītu. Teikšu atklāti - ne katrs to var izlasīt līdz galam. Hipnotizējoša. Noderīga grāmatu lasīšanas pieredze.
Tai sekoja Bhagavadgītas skaidrojošās grāmatas Šrīmad-Bhāgavatam, tā sastāv no daudziem dziedājumiem. Liktenis atļāva izlasīt sešus dziedājumus. Katrs dziedājums sastādīja divas trīs pabiezas grāmatas. Nenojūdzos.
Uzskatu, ka katram inteliģentam cilvēkam ir jāizlasa Bhagavatgīta.
Tur saredzēju daudzas līdzības ar vēl senākām rakstu liecībām. Piemēram, par Urūkas valdnieku Gilgimešu. Raksti radīti divus tūksošus gadu pirms mūsu ēras. Minētie teiksmas elementi tika pieminēti "Tūkstoš un vienas nakts pasakās", Bhagavatgītas teiksmās un Bībeles tekstos.
Grāmatas nostiprināja manas zināšanas daudzās jomās – ģeogrāfijā, medicīnā, vēsturē par slavenajiem karavadoņiem un valdniekiem.
Arī klasiskās muzikas burvīgajā aicinājumā. Vāgners, Bēthovens, Verdī, Čaikovskis, Ofenbahs, Bahs, Štrauss, Sibeliuss, polkas, kadriļas un operetes.
Grāmatas man aizstāja diplomu par augstāko izglītību. Ne jau augstskolas diploms cilvēku dara cilvēcisku. Pazīstu cilvēkus ar augstāko izglītību, kuri ienīst ebrejus. Man ļoti nesaprotams naids. Bijis cilvēks ar augstāko izglītību, kurš nekaunējās publiski pazemot savus līdzbiedrus, ar nesalīdzināmu augstāku zināšanu un inteliģences līmeni.
Tas nenozīmē, ka esmu pret augstāko izglītību. Saviem tūkstošiem apmācāmo esmu vienmēr teicis, ka cilvēkam jābūt sekojošiem sekmīgas karjeras pakāpieniem - augstākai izglītībai, mākai vadīt automašīnu un perfektas angļu valodas zināšanas. Augstāko izglītību var aizstāt ar ļoti labu un pieprasītu amata prasmi.
Lasīsim grāmatas, kuras paver jaunus apvāršņus, trenē iztēli un nostiprina cilvēkā vispārcilvēciskās vērtības.
Nobeigumā nolēmu veikt dažus foto uzņēmumus kā pierādījumus. Sev par šausmām konstatēju, ka no 500 grāmatu lielās bibliotēkas, ko biju spiests likvidēt, pāri palikušās pārsvarā ir krievu valodā, jo tās izsviest nevarēju. Tāda bija padomijas politika, pat ar grāmatu palīdzību mūs visus pārkrievot.
Leons Stiprais, 15.04.2023."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
