Pašvaldības kā demokrātiskas iekārtas spogulis

Foto: DELFI

Sandis Kārkliņš
Nacionālo ziņu nodaļas žurnālists

Demokrātiskā valstī pašvaldības nenozīmē tikai pakalpojumu sniegšanu vai saimniecisku jautājumu risināšanu – tās ir viens no brīvības izpausmes veidiem. Māris Pūķis, kurš jau kopš 1994. gada ir Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecākais padomnieks, sarunā ar "Delfi" īpaši akcentēja, ka pašvaldība nodrošina brīvību tās iedzīvotājiem lemt par jautājumiem, kas skar viņu apdzīvoto teritoriju. "Jau viduslaikos nonāca pie secinājuma – ja pilsētai nenodod zināmas pašnoteikšanās tiesības, tad ekonomika neattīstās. Par to pārliecinājās visi valdnieki. Mēģinājums ieviest absolūti centralizētu pārvaldi nekad nedeva rezultātus," turpināja Pūķis.

"Pašvaldība savā ziņā ir jebkuras demokrātiskas iekārtas spogulis. Ja tādas nebūtu, mēs nevarētu valsts iekārtu nosaukt par demokrātisku, jo pašvaldība ir iedzīvotāju vara un vienlaikus tiesības lemt par sev svarīgiem jautājumiem," vietvaru būtību skaidroja Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka. Tās ir nepieciešamas tādēļ, ka pastāv dažādas teritoriālās atšķirības un visus šos jautājumus nav iespējams risināt centralizēti. Vienlaikus pašvaldības ir kā iespēja iedzīvotājiem ietekmēt jautājumus, ar kuriem tie saskaras ikdienā, piemēram, ceļu rekonstrukcija vai vietējie pabalsti.

"Pašvaldības un baznīcas bija kā institūcijas, kas palīdzēja risināt problēmjautājumus. Tikai pēc tam nāca reģioni un valsts." Visvaldis Valtenbergs

Bet kā uz vietvarām raugās paši iedzīvotāji? Pērn novembrī veiktais Eirobarometra pētījums parāda, ka pašvaldībām ir liela loma arī iedzīvotāju acīs. Aptaujas rezultāti par uzticēšanos dažādām institūcijām liecina, ka 19% Latvijas iedzīvotāju uzticas Saeimai, 28% Ministru kabinetam, bet daudz lielāku uzticēšanos bauda tieši pašvaldības – tām uzticas 49% iedzīvotāju. "Tas tā ir bijis arī vēsturiski," zināja teikt Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošais pētnieks Visvaldis Valtenbergs. "Pašvaldības un baznīcas bija kā institūcijas, kas palīdzēja risināt problēmjautājumus. Tikai pēc tam nāca reģioni un valsts."

Pirmie iedīgļi jau astotajā gadsimtā

Foto: Shutterstock

Raugoties vēsturiskā griezumā, Pūķis zināja teikt, ka Latvijā pagasts kā iestāde, kas veic administratīvus pasākumus, ir dokumentēts jau astotajā gadsimtā, bet vēsturisku datu apkopošana par pilsētām notika, sākot ar krusta kariem 13. gadsimtā. Latvija diezgan tuvu Eiropas pašvaldību līmenim nonāca pēc Aleksandra II reformas, ap 1860. gadu. "Vienlaicīgi tā bija vērienīgākā administratīvi teritoriālā reforma," sacīja Pūķis. Pēc viņa teiktā, Latvija tam laikam modernu pašvaldību sistēmu sāka ieviest pēc 1860. gada. Kā pamatu turpmākai pašvaldību sistēmas attīstībai Latvija ņēma 1917. gadā Krievijā pieņemtos likumus, kuri gan Krievijā gandrīz nekad nav darbojušies Februāra revolūcijas dēļ.

"No turienes Latvija pārņēma visu labāko, kas tur bija. Tā bija diezgan normāla, moderna pašvaldību iekārta, kas pastāvēja līdz pat 1934. gadam. Tad savukārt no 1934. gada [Kārļa Ulmaņa apvērsums – aut.] līdz 1990. gadam pašvaldību faktiski nebija, jo viena no svarīgākajām pazīmēm ir vēlēšanas. Protams, arī astotajā gadsimtā nebija vēlēšanu," skaidroja Pūķis.

"Līdz ar to sākotnēji pašvaldību loma bija lielāka, uzticības pakāpe bija ļoti augsta un attiecības starp valdību un pašvaldībām – labas. Savukārt varas nodalīšanās veidojās pakāpeniski." Māris Pūķis

Ulmaņa autoritārā režīma laikā pašvaldību vadītājus iecēla iekšlietu ministrs vai Rīgas gadījumā – Ministru prezidents. "Kas tad šodienas izpratnē tā par pašvaldību?" retorisku jautājumu sarunas laikā uzdeva Vilka. "Savukārt padomju laikā mēs varam runāt tikai un vienīgi par formālām pašvaldībām, nevis reālu to izpausmi. Līdz ar to bija moments, kad sabiedrības izpratne par pašvaldībām bija pilnībā pazudusi. Uzsākoties pārmaiņu iezīmēm, 1989. gada decembrī pašvaldību vēlēšanas notika jau pēc konkurences principa, kur bija gan Latvijas Tautas frontes (LTF), gan Komunistiskās partijas kandidāti."

Tā laika pašvaldību vēlēšanās no aptuveni 600 pašvaldībām tikai trijās neuzvarēja LTF – Rēzeknes un Daugavpils pilsētā, kā arī Rīgas Kurzemes rajonā. Gūstot panākumus teju visās pašvaldībās, 1990. gada valsts budžetā 54% bija pašvaldību nauda, bet pārējie 46% – valsts līdzekļi. "Arī visus uzdevumus, kas toreiz bija – privatizācija, denacionalizācija, karaspēka izvešana –, lielā mērā uzticēja pašvaldībām. Līdz ar to sākotnēji pašvaldību loma bija lielāka, uzticības pakāpe bija ļoti augsta un attiecības starp valdību un pašvaldībām – labas. Savukārt varas nodalīšanās veidojās pakāpeniski. Tā ir attīstījusies gadu gaitā, kad vispirms ierēdniecība ņēma zināmu revanšu, mēģinot no pašvaldībām pārņemt lielāku teikšanu," pašvaldību lomu Trešās atmodas laikā raksturoja Pūķis.

Foto: LETA

Centrālās varas un vietvaru attiecības

Foto: Shutterstock

Jautājums par to, kādas ir pašvaldību tiesības un kādas tām ir attiecības ar centrālo varu, valstu starpā atšķiras. Valtenbergs ne tikai sarunā ar "Delfi", bet arī studentiem universitātē to izskaidro, salīdzinot ar dzīvu ķermeni. Proti, ir divi veidi, kā skaidrot pašvaldību tiesības. Vienā gadījumā pašvaldības uzskata par ķermeņa orgānu, kas darbojas patstāvīgi. Līdz ar to pašvaldībām ir dota autonomija gan noteikumu radīšanā, gan to pielietošanā. Savukārt otrā gadījumā pašvaldības ir orgāns, kas klausa pārējā ķermeņa pavēlēm. "Līdzīgi, ja ķermenim ir kājas, rokas, galva, tad pašvaldība ir varbūt mazais rokas pirkstiņš, un tas kustas tieši tā, kā liek ķermenis," salīdzinājumu izklāstīja pētnieks. "Līdz ar to pašvaldību tiesību sistēmās dominē viens vai otrs modelis. Nekad, protams, nepastāv viens modelis – parasti tā ir kombinācija no abiem."

"Pašvaldība ir vajadzīga, lai divās teritorijās kaut kādas lietas notiktu dažādi. Šo aspektu cilvēki reizēm nesaprot, jo viņi domā, ka Latvijā visam ir jānotiek vienādi un ka konkurence publiskajā sektorā ir slikta.  Māris Pūķis

Runājot par funkciju sadalījumu, Pūķis akcentēja, ka katrā valstī pastāv divas lielas funkciju grupas. Viena funkciju grupa ir tāda, kas visā valstī ir īstenojama vienādi un par kuru atbild centrālā vara. Piemēram, ir jābūt vienādai pensiju kārtībai vai jāpastāv vienotam izglītības standartam. Tikmēr otra grupa ir tāda, kur pašvaldības pilda nevis valsts uzdevumus, bet kur vietvaras savas darbības veic dažādi. "Pašvaldība ir vajadzīga, lai divās teritorijās kaut kādas lietas notiktu dažādi. Šo aspektu cilvēki reizēm nesaprot, jo viņi domā, ka Latvijā visam ir jānotiek vienādi un ka konkurence publiskajā sektorā ir slikta. Tā pašvaldību būtība ir, ka, piemēram, Rīga sacenšas ar Ventspili vai Rīga sacenšas ar Tallinu, līdz ar to dažādība stiprini konkurenci, kas nozīmē attīstības veicināšanu. Ja pašvaldības veiktu vienādas no valsts puses uzdotas funkcijas, tad nebūtu nekādas jēgas rīkot vēlēšanas, jo vienādā apmērā uzdotas valsts funkcijas labāk var izpildīt mācīts ierēdnis nekā ievēlēts politiķis," minēja Pūķis.

Latvijas likums "Par pašvaldībām" nosaka, ka pašvaldībai ir jāievēro gan valsts intereses, gan tās vietvaras administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Tādēļ, pēc Valtenberga vārdiem, "pašvaldības nedrīksti īsti aizmirst par valsti, bet noteikti nedrīkst aizmirst par iedzīvotājiem".

Pašvaldību "teikšana" Latvijā

Foto: Shutterstock

Eksperti ir vienisprātis – patlaban pašvaldības Latvijā ir vienas no autonomākajām Eiropas valstu starpā. Būtisks rādītājs, kas skaidro pašvaldību "teikšanu", ir to rīcībā esošā nauda no kopējā valsts budžeta. Pēc Pūķa aplēsēm, pašvaldību rīcībā ir aptuveni 30% no valsts budžeta, no kuriem 19% ir patstāvīgi pašvaldību ieņēmumi. "Līdz ar to gandrīz viena piektā daļa no publiskā budžeta pašvaldībām ir brīvi izmantojami resursi. Tas nozīmē diezgan augstu autonomijas pakāpi."

"Kopumā Latvijas pašvaldību autonomija ir viena no lielākajām Eiropas valstīs. Pašvaldībām ir pietiekami daudz funkciju, ko tās īsteno, un tām ir daudz jomu, kurās to darbība tiek organizēta, izmantojot domes lēmumus," piekrīt Valtenbergs.

"Tās ir reizēm nevis šos jautājumus risinājušas, bet veikušas kādas darbības, lai saglabātu tādu kā "status quo" stāvokli, kas ir izdevīgs vietējam aparātam vai kā tamlīdzīgi." Inga Vilka

Papildus nodotajām funkcijām Vilka savukārt akcentē pašvaldību lielo politisko ietekmi, jo ir virkne jautājumu, kurus pašvaldības ir spējušas "bloķēt". Šobrīd gan situācija mainās, pastāv tendence, ka pašvaldību politiskā ietekme samazinās. "Ir reizes, kad tas arī šķiet kā nopelnīts, taču šinī brīdī arī varbūt tāpēc, ka ir šāds varas sadalījums. Pelnīti tas var būt gadījumā, kad pašvaldībām ir bijuši valstiski risināmi jautājumi. Tās ir reizēm nevis šos jautājumus risinājušas, bet veikušas kādas darbības, lai saglabātu tādu kā "status quo" stāvokli, kas ir izdevīgs vietējam aparātam vai kā tamlīdzīgi," piebilda Vilka.

Viņa arī uzskata, ka, salīdzinot ar citām valstīm, Latvijai ir raksturīga ļoti spēcīga pašvaldību lobija organizācija. "Protams, tas no organizācijas un kopīgā viedokļa ir labi, bet savulaik, kad izveidoja LPS, izdevās vienoties, ka tā ir organizācija visa veida pašvaldībām. Ir situācijas, kad šis stiprums, iespējams, nāk pašiem par sliktu. Brīžiem šķiet, ka ir vēlme vienkārši pierādīt, kam ir pēdējais vārds. Reizēm savukārt var redzēt, ka organizācija ir stipra tādēļ, ka kaut kur ir kādi nesakārtoti jautājumi, jo tad organizācijai ir loma. Tai ir jāiet uz pārrunām, sarunām, arī par tām pašām finansēm ik gadu."

Kā piemēru Vilka minēja savulaik notikušās diskusijas par pašvaldību izlīdzināšanas budžetu. "Kad bija redzams, ka likums tūlīt tiks sakārtots, tad patiesībā notika jautājuma bloķēšana, jo patiesībā organizācijai, iespējams, izdevīgāka var būt nekārtība. Tad dažreiz rodas jautājums, kas notiek un kādēļ nevar racionāli sakārtot sistēmu, lai visiem ir skaidri principi un lai var darboties," norādīja Valsts kontroles padomes locekle.

Foto: AP/Scanpix/LETA

Autonomijas svārsta likums

Foto: Shutterstock

Valtenbergs sarunā skaidroja, ka vēsturiski pašvaldību loma ir līdzīga kā svārstam. Vienu brīdi svārsts ir par sliktu pašvaldību autonomijai, bet citā brīdī autonomija palielinās. Eiropā 60. un 70. gados situācija bija līdzīga kā šobrīd – tika minēts, ka ir jāveido ekonomikas, kuras ir spējīgas funkcionēt pie noteikta iedzīvotāju skaita. Ja ekonomikas bija pārāk mazas, tad izskanēja viedokļi, ka nav vērts veidot administratīvas pārvaldības līmeni. "Tas kaut kādā ziņā atgādina diskusiju, kas šobrīd ir Latvijā. Toreiz šis jautājums bija aktuāls Beļģijā, Dānijā, Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Holandē, Vācijā un Lielbritānijā. Bija saucieni pēc lielākas centralizācijas, bet galvenokārt centralizāciju pamatoja ar nepieciešamību veidot efektīvāku pārvaldi – mazāk birokrātijas, vairāk fleksibilitātes, kā arī tā dēvētās "mērogotās ekonomikas", kuras varētu nodrošināt attīstību," tendences Eiropā iezīmēja Valtenbergs.

Nākamais "svārsta" posms seko 80. gadu vidū un 90. gados, kad Centrālaustrumeiropas valstis pārtapa par demokrātijām un sākās milzīgs decentralizācijas vilnis, – tas noveda pie pašvaldību skaita pieauguma. "Tā ir, piemēram, Polija, kurā atnāk nenormāli daudz pašvaldību. Ja agrāk bija populāra pašvaldību apvienošana, tad šeit tendence ir citāda – lielāka teritoriālo vienību prasība pēc autonomijas, pašpārvaldes un prasība nostiprināt vietējo autonomiju," skaidroja Valtenbergs. "Šeit varētu domāt, ka Latvija ir kāds ekstrēms piemērs ar vairāk nekā 500 pašvaldībām, bet Dienvidslāvijā, Maķedonijā, Slovēnijā un Ungārijā pašvaldību skaits pieauga pat divas vai trīs reizes. Šis ir ļoti straujš palielinājums. Dažas pašvaldības ir ļoti mazas, pat mazāk par 1000 iedzīvotājiem."

"Lai nodrošinātu sociālo un ekonomisko taisnīgumu, valsts uzskata, ka visefektīvāk ir konsolidēt resursus, lai tos efektīvāk pārdalītu. Šis svārsts ir aizgājis centralizācijas tendencē, un pašvaldības turpina apvienoties, veidojot lielākas ekonomikas." Visvaldis Valtenbergs

Savukārt tūkstošgades mijā svārsts atkal novirzījās lielākas centralizācijas virzienā, kur pašvaldību skaits samazinājās galvenokārt uz apvienošanās rēķina. Paralēli tam arī notika pašvaldību autonomo funkciju vai nu lielāka regulēšana, vai noņemšana. "Arī Latvijā 2000. gadu vidū uzsāka reformu, ko noslēdza 2009. gadā, samazinot pašvaldību skaitu. Latvija no citām valstīm atšķiras ar to, ka iedzīvotāju skaita samazinājums ir daudz straujāks. Līdz ar to centralizācijas vilnis nenoslēdzās 2009. gadā – tas vēl turpinās. Mūsu valsts šajā ziņā nav vienīgā, jo līdzīgs process norisinās arī Norvēģijā, Vācijā, Grieķijā, Īrijā, Turcijā, Albānijā un citās valstīs," zināja teikt pētnieks.

Lielāku centralizāciju veicināja 2008. gadā piedzīvotā pasaules finanšu krīze, jo valdībām bija nepieciešams vairāk pārvaldīt valsts finanšu resursus. Valtenbergs skaidroja, ka tajā laikā iedzīvotājiem ļoti strauji saruka tiešie ienākumi un pašvaldībām viņus bija diezgan grūti uzturēt. "Lai nodrošinātu sociālo un ekonomisko taisnīgumu, valsts uzskata, ka visefektīvāk ir konsolidēt resursus, lai tos efektīvāk pārdalītu. Šis svārsts ir aizgājis centralizācijas tendencē, un pašvaldības turpina apvienoties, veidojot lielākas ekonomikas."

Vietējo pašvaldību harta un divkosība

Foto: Shutterstock

Šis 1985. gadā apstiprinātais dokuments pašvaldību lomas izpratnei ir ļoti svarīgs, jo tas uzskaita vairākus principus centrālās varas un pašvaldību attiecībās. Piemēram, pašvaldību autonomiju drīkst mainīt tikai ar likumu grozīšanu, kas nozīmē, ka ar citiem lēmumiem nedrīkst ierobežot vietvaru darbu. "Tas, protams, ir fundamentāls dokuments, kas tajā laikā tika nostiprināts un joprojām ir saistošs gan Latvijai, gan citām valstīm. Arī Latvijai pirms novadu reformas bija jāveic konsultācijas ar pašvaldībām – šīs konsultācijas tika veiktas. Pašvaldības, protams, argumentē, ka konsultācijas tika veiktas īsā laikā, nebija īsti zināms, par ko būs sarunas un ka lēmums jau ir pieņemts. Bet šīs konsultācijas notika, līdz ar to ir diezgan grūti pārmest, ka reforma ir pārkāpusi Eiropas vietējo pašvaldību hartu," pauda Valtenbergs.

"Tā ir nedaudz pat tāda divkosība, ka iedzīvotāji tiek saukti un izmantoti, lai saglabātu savas teritorijas, bet kāpēc nav iestāšanās par vietējo referendumu likuma izstrādāšanu un apstiprināšanu vai protokola ratificēšanu?" Inga Vilka

Valstīs regulāri notiek monitoringi, lai vērtētu hartas principu ievērošanu. Latvijā parasti atzīst, ka vietējā demokrātija ir augstā līmenī, bet vienmēr ir kādi aizrādījumi. Vilka atgādināja, ka viens no aizrādījumiem Latvijai ir par to, ka nepilsoņiem nav tiesību piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Savukārt viena no 2011. gada monitoringa rekomendācijām ir ratificēt 2009. gadā pieņemto hartas papildu protokolu, kas iedzīvotājiem paredz plašākas tiesības piedalīties pašvaldību darbā.

"Latvijas rīcība – tas, ka šis protokols nav ratificēts, – ir simboliska, jo viena no iespējām būtu vietējo referendumu organizēšana. Kas ir ar vietējo referendumu likumu? Ja 2009. gadā likumā "Par pašvaldībām" tika ielikts, ka būs atsevišķs likums, tad kur tas ir? Joprojām nav. It kā varam pārmest ministrijai, bet, ja būtu tā vēlme, tad jau sen būtu gan referendumu likums, gan mēs būtu ratificējuši protokolu," norādīja Vilka. "Tā ir nedaudz pat tāda divkosība, ka iedzīvotāji tiek saukti un izmantoti, lai saglabātu savas teritorijas, bet kāpēc nav iestāšanās par vietējo referendumu likuma izstrādāšanu un apstiprināšanu vai protokola ratificēšanu? Es arī saprotu, ka protokola ratificēšana nenozīmē, ka jau rīt būs papildu tiesības, bet ir šādi soļi, lai arī simboliski, taču tomēr tie ir būtiski. No vienas puses, mēs šīs rekomendācijas nepildām, bet brīdī, kad reforma jau varētu notikt, saucam Eiropas Padomi."

Kaimiņi Baltijā

Foto: Shutterstock

Pašvaldību skaits Baltijas valstīs 2020. gadā

Igaunija – 79
Latvija – 119
Lietuva – 60

Pavisam nesen – 2017. gadā – teritoriālā reforma noslēdzās Igaunijā. Ja tur vēl 1995. gadā bija 254 pašvaldības, tad reformas izskaņā vietvaru skaits samazinājās līdz 79. Tas gan Igaunijai nenāca viegli, jo 20 gadu laikā bija seši mēģinājumi reformēt pašvaldību sistēmu, taču tie visi cieta neveiksmi. Atšķirībā no Latvijā notiekošās reformas, kur ir virkne pašvaldību, kas iestājas pret apvienošanos, Igaunijā liela daļa pašvaldību apvienošanos veica brīvprātīgā kārtā jeb pēc pašu iniciatīvas. No 213 pašvaldībām, kas Igaunijā pastāvēja līdz reformas ierosināšanai, aptuveni 160 vietvaras apvienojās brīvprātīgi. Šādam lēmumam arī bija savi motivējošie instrumenti. Proti, pašvaldībām, kuras brīvprātīgi apvienojās, valdība par katru tās iedzīvotāju izmaksāja 100 eiro. Papildu 500 000 eiro piešķīra, ja pašvaldības pēc apvienošanās izpildīja rekomendējošo kritēriju – sasniegt 11 000 iedzīvotāju skaitu. Atsevišķus finansiālus labumus arī piešķīra bijušajiem pašvaldību mēriem.

"Latvijā šis process notiek daudz grūtāk, jo pašvaldībām ir daudz lielāks politiskais svars, debatējot ar centrālo valdību un savā starpā." Visvaldis Valtenbergs

Salīdzinot ar Latviju, pašvaldības Igaunijā un Lietuvā, pēc Pūķa vārdiem, ir daudz "švakākas" – gan mazāk autonomas, gan ar mazāku ietekmi. "Pamats ir tāds, ka Igaunija nespēja sākumā izveidot vienu asociāciju, tāpēc viņi bija vājāki. Daudzējādā ziņā no Igaunijas var mācīties, bet saistībā ar pašvaldībām tur īsti nav, par ko lepoties," viņš piebilda. Kā trūkumu viņš uzskata arī to, ka Igaunijā pašvaldībām nav sava nodokļa, kā arī nepastāv pietiekami attīstīta sarunu sistēma ar centrālo valdību.

Valtenbergs uzskata, ka šāda Igaunijas pašvaldību sistēma ir ļāvusi centrālajai valdībai sekmīgāk realizēt skolu tīkla optimizāciju un modernizēt skolas. "Protams, arī Latvijā ir notikusi skolu modernizācija, taču Igaunijā tas ir noticis daudz stratēģiskāk," apgalvoja pētnieks. "Latvijā šis process notiek daudz grūtāk, jo pašvaldībām ir daudz lielāks politiskais svars, debatējot ar centrālo valdību un savā starpā. Tas lielā mērā ir skaidrojams ar to, ka pašvaldības Igaunijā saņem mazāku daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, līdz ar to pašvaldībām ir mazāka teikšana par centrālās politikas jautājumiem." Viņš arī piebilda, ka izmaiņas skolu sistēmā ir uzskatāmākais piemērs, kur Igaunijā centrālā valdība var efektīvi "stūrēt" reformas.

"Ja mēs tagad esam tādas reformas priekšvakarā, tad Lietuva to izdarīja 1995. gadā, izveidojot vienas no lielākajām pašvaldībām Eiropā. Plusi tāda veida sistēmai ir, ka katra uzvara pašvaldību vēlēšanās ir nopietna, jo tas ir svarīgs elements katrai partijai." Māris Pūķis

Lietuvu savukārt reforma skāra 1994. gadā, kad 581 pašvaldības vietā izveidoja 56 vietvaras. To skaits palielinājās līdz 60, un tas ir saglabājies nemainīgs kopš 2000. gada. Kopīgu reģionālo attīstības jautājumu risināšanai valsts arī izveidoja 10 apriņķus.

Kā trūkumus Lietuvas gadījumā Pūķis uzskata konstitūcijā noteikto, ka pašvaldības īpašums ir valsts īpašuma forma. Tādēļ, piemēram, Klaipēdai nav savu īpašumu – tie ir valsts paspārnē. Tāpat Lietuvā pašvaldības "nenoturējās" pret tāda veida reformu, kāda pašreiz notiek Latvijā.

"Ja mēs tagad esam tādas reformas priekšvakarā, tad Lietuva to izdarīja 1995. gadā, izveidojot vienas no lielākajām pašvaldībām Eiropā. Plusi tāda veida sistēmai ir, ka katra uzvara pašvaldību vēlēšanās ir nopietna, jo tas ir svarīgs elements katrai partijai. Savukārt Lietuvā ir arī lielāka valsts ietekme – pašvaldību asociācija tur jau sen ir izveidota par tādu kā valdības garo roku. Patiesībā tā brīvība runāt viņiem ir mazāka," savu vērtējumu sniedza Pūķis.

Vilka uzskata, ka, no vienas puses, Lietuvā pašvaldības ir spēcīgākas to lieluma dēļ, taču no varas viedokļa tas tā automātiski neizriet. Kā nozīmīgu lomu viņa akcentēja Lietuvas centienus stiprināt tiešās demokrātijas principus. "Nu jau, man liekas, ir bijušas otrās vēlēšanas, kad Lietuvā pašvaldības mērus ievēlē iedzīvotāji. Kopumā tas nozīmē, ka iedzīvotājiem ir krietni lielāka balss, nevis tikai ievēlēt pašvaldības domi."

Foto: LETA

Vai lielas un ekonomiski spēcīgas pašvaldības ir panākumu atslēga?

Foto: Shutterstock

Vai lielāka pašvaldība nozīmē labāku pašvaldību? Valtenbergs atzīst, ka šāds jautājums nereti parādās praktiķu diskusijās. "Latvijā ir pieņemts, ka lielāka pašvaldība varētu būt efektīvāka pašvaldība. Bet vairāki pētījumi parāda, ka ir kaut kāds optimums, kur pašvaldība nav ne ļoti liela, ne maza." Pētnieks to skaidro ar faktoru, ka lielās pašvaldībās pieaug birokrātija, kas, pēc iedzīvotāju vērtējuma, ar laiku sāk stagnēt un nenodrošināt vajadzīgo pārvaldes kvalitāti. Vienlaikus aktuāls ir jautājums, vai lielākās pašvaldībās būs pārstāvētas visu iedzīvotāju intereses.

Runājot par aprēķiniem, kas tiek veikti pirms šāda veida reformām, pētnieks uzsver, ka aprēķins nevar būt tikai ekonomisks. "Otra daļa ir vērtējums par to, kādi ir iedzīvotāju mobilitātes rādītāji, – kur cilvēki brauc un strādā. Šajos vērtējumos ir jāņem vērā ne tikai ekonomiskie apsvērumi, bet arī sociālie un kulturālie apsvērumi. Tad, protams, var veidoties situācija, ka ekonomiskais pamatojums ir, bet kultūras un iedzīvotāju mobilitātes rādītāji neatbalsta šāda veida apvienošanos," skaidroja Valtenbergs. "Šobrīd, paskatoties, kādā veidā tiek apvienotas pašvaldības arī citur, mēs varam redzēt, ka lēmumu pieņēmēji galvenokārt vadās no ekonomiskiem apsvērumiem. Tāds laikmets, tādā mēs dzīvojam."

"Diezgan bieži mums ir diskusija, ka vajadzētu tieši vēlētu prezidentu, bet pamēģinām to vietējā līmenī." Inga Vilka

"Tas būtu jāskata sistemātiski," par reformu veikšanu izteicās Vilka, piebilstot, ka būtu jārunā par visām problēmām kopumā. Viņasprāt, reformām valstī būtu jānotiek ja ne vienā laikā, tad tām vismaz vajadzētu būt iezīmētām krietni lielākām. "Viens, ka tā ir teritoriālā, otrs – patiesībā pārvaldes reforma, jo veiktajās revīzijās arī iezīmējas izpildvaras un lēmējvaras saplūšana."

Demokrātijas stiprināšanai Vilka arī ierosina atļaut dažās pašvaldībās iedzīvotājiem pašiem ievēlēt pašvaldību mērus. "Diezgan bieži mums ir diskusija, ka vajadzētu tieši vēlētu prezidentu, bet pamēģinām to vietējā līmenī. 1992. gadā Jūrmalā bija viens mēģinājums, bet cilvēks, kuru ievēlēja, sasaukumu līdz galam nenovadīja. Un uz šī pamata tagad pieņemt, ka vairs to nevar mēģināt... Tas ir diezgan nepamatoti."

Centralizācija vai decentralizācija?

Foto: Shutterstock

Eksperti secina – valsts centralizācijas vai decentralizācijas līmenim nav vienas noteiktas formulas. Skaidrs gan ir tas, ka Latvija, ja reformu izdosies īstenot, kļūs centralizētāka.

"Latvijā vēl ir samērā augsts decentralizācijas līmenis, bet tas ir apdraudēts kā vēl nekad. Tas noskaidrosies tuvāko mēnešu laikā, kad tiks labots likums "Par pašvaldībām". Cilvēkus no ministrijas, kas potenciāli varētu piedāvāt labojumus, mēs pazīstam, un paši no sevis viņi arī nerakstīs neko īpaši sliktu, bet par ministru Juri Pūci es neesmu pārliecināts," apgalvoja Pūķis. "Viedoklis par to, vai centralizācija ir laba vai slikta, ir relatīvs jautājums – kas kuram patīk."

"Jautājums ir par to, kas var efektīvāk "stūrēt" pārvaldību un kurā brīdī mums ir nepieciešama lielāka centralizācija vai decentralizācija. Manuprāt, jautājums ir vairāk nevis par centralizācijas vai decentralizācijas pakāpi, bet par valsts un pašvaldību kopīgu spēju "stūrēt" attīstību, ja attīstība ir kā kuģis," rezumēja Valtenbergs. Viņš arī piebilda, ka attīstību var nodrošināt gan centralizētākā, gan arī decentralizētākā valstī.

Žurnālisti: Sandis Kārkliņš, Viesturs Radovics, Dace Skreija, Sanita Upleja, Vita Daukste-Goba. Dizains: Natālija Šindikova. Izstrāde: Kārlis Simanovičs. Paldies karšu izdevniecībai "Jāņa sēta" un Marekam Kilupam personīgi.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.