close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Viscietākais akmens reiz plaisā nu tas,
No aukstuma, karstuma, no bezjūtības.

Es pelēks, es zemē, es iegrimis,
Bet pāri man redzams ir apvārsnis.
Nāks Dauka, nāks Dullais,
Tas mani nu glābs,
Tas dvēselē stiprs, kaut fiziski “slābs”.

Tā kopā mēs abi,
Es muskuļots, ciets,
Un Dauka uz apvārsni,
Skatiens tam liegs.

Ja dvēsele cieta,
Tad beigas ir, vakars.
Ja dvēsele ir,
Tik tad dzīvei sakars.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form