close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Es noslīku domās
Par Tevi un sauli,
Bet lietus mākoņiem
Neredzu cauri.
Un stāvot uz tilta
Es saņēmu pastu,
Ka šai upei
Nav divu krastu.

Kaut kaijas bez spārniem
Smaida knābī,
Es piemiedzu acis
Un jūtos tik labi.
Jo izzūd domas
Par sarkaniem viļņiem
Un zemūdens akmeņiem,
Peldot virs viņiem.

Tad nokrītu lejā…
Uz ceļiem un gaidu,
Savā sirdī
Pasaules vaidus.
Kad nokliedzos skaļi,
Bet nedzird ne vārda,
Un dvēseli manu
Izmisums spārda.

Kā māja bez logiem
Pārtop par kasti,
Kad izzūd gaisma
Tik neparasti.
Tad izmetu sirdi,
To palaižot vaļā,
Es ielecu vējā,
Un pazūdu tajā…

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form