Es noslīku domās

Par Tevi un sauli,

Bet lietus mākoņiem

Neredzu cauri.

Un stāvot uz tilta

Es saņēmu pastu,

Ka šai upei

Nav divu krastu.


Kaut kaijas bez spārniem

Smaida knābī,

Es piemiedzu acis

Un jūtos tik labi.

Jo izzūd domas

Par sarkaniem viļņiem

Un zemūdens akmeņiem,

Peldot virs viņiem.


Tad nokrītu lejā…

Uz ceļiem un gaidu,

Savā sirdī

Pasaules vaidus.

Kad nokliedzos skaļi,

Bet nedzird ne vārda,

Un dvēseli manu

Izmisums spārda.


Kā māja bez logiem

Pārtop par kasti,

Kad izzūd gaisma

Tik neparasti.

Tad izmetu sirdi,

To palaižot vaļā,

Es ielecu vējā,

Un pazūdu tajā…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit