mēs rokās sadevušies gaidām
vakara zvaigznes iemirdzamies
dejojam, griežamies, kājas nomīdām, bet bez raižu
lūkojamies smaidu
saņemam pāris smīnus, vienalga
un skaudrus augstprātībā vaigus, nerūp
viņi aizceļos un projām būs
vakars aizgāja ar šampanieša glāzi rokā
tad viskijs, šņabis, konjaks
kā nu kuram rocība atļauj
tagad gaidām policiju
zvaigznes mirdz miljoniem
atkal šampanietis, mazliet lēta vīna
mēs rokās sadevušies, mēs aprunājam, mēs pierunājam, mēs ierunājam
murrājam, mūrējam plānus un sapņus
kurus gultā piepildīt
tur visi kopā
no skvēra bēgsim
mūkam, mūki sēri dziedā
pūķi klāt, vajāt sāk, un zvetē
klaigas baisas no mugurpuses skan
vālē, ar dzelžotu durkļu pīķiem dur
ķer aiz skausta, ausis dedzina, svilina, norāj, bargi bar, un viņiem skauž
viena roka atlaidās, otra, trešā
nu jau desmit
mēs vēl turamies
un bēgam
mūs atkal ķer un nesaprot
mūs per un lamā
pa zemi līst alkohols un nesapratne asiņo
kokos ūpji, vilki, zalkši pie saknēm nosisti
uzaust rīts
un parkā guļam zem soliņa divatā
mierā, klusumā jau atkal
es esmu viņā pazudusi
viņš dosies kanālā peldēties
es saku "nē, mums jādodas prom
kamēr nevajā ar jauna uzlēkušu naidu"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
